Ir pavasaris, un Ventas rumbā atkal var vērot aizraujošo dabas parādību, kad zivis ceļā uz labākām nārsta vietām lecot cenšas pārvarēt rumbu. Jau 18. gadsimta Eiropā Kuldīgu pazina kā neparastu vietu, kur zivis ķer gaisā. Mūsdienās gan šāda zivju ķeršana gaisā vairs ir tikai atmiņas.

Neparastais skats, kad zivis lecot cenšas pārvarēt sava nārsta ceļa traucēkli Ventas rumbu, cilvēkus piesaistījis vienmēr. Un vienmēr šai dabas parādībā saskatījuši saimniecisku izdevīgumu. Kur saimniekošana, tur noteikumi.

Pirmās dokumentos fiksētās ziņas ir no 17. gadsimta beigām. Tie ir gan dažādu profesiju zvēresti, gan laikabiedru apraksti. No tiem arī tālāk Eiropā izplatījās ziņas, ka Kurzemē tīklus nemaz nevajag, tur zivis ķer gaisā. Vācijā tas pat aprakstīts enciklopēdijās vai to laiku valodā – leksikonos. Šie dokumenti arī vēstī, ka Kurzemes hercogu laikos pienākums Ventā likt grozus bija uzticēts Kuldīgas muižas zemniekiem. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Mārīte Jakovļeva: “Katrai zemnieku sētai bija jāierīko viens grozs. Un 18. gadsimta 20. gados bija apmēram 70 zemnieku sētas, tātad rumbā tika salikti apmēram 70 grozi. Un viss loms, kas tika noķerts pirmajā dienā, tika nodots Kuldīgas latviešu un vācu nabagmājās, otrās dienas loms – mācītājam, trešās dienas loms – Kurzemes hercoga ierēdņiem Kuldīgas muižā un arī pilī. Sākot ar ceturto dienu, tad visas loms nonāca Kurzemes hercoga galmā.”

Jebkuram cilvēkam, kas ieņēma kādu amatu, bija arī jānodod zvērests par to, ka savu pienākumu pildīs kārtīgi, čakli un godīgi. Daudzi no tiem ir vācu valodā, bet 1761. gada 11. jūnijā nodotais rumbas uzrauga jeb vaktnieka zvērests ir latviešu valodā. Tas glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā. Šis cilvēks apņemas “tos zivju kurvjus pareizi uzlūkot un vaktēt, ka nekāda zādzība un nekas cienīgam kungam par skādi nenotiks”. Jakovļeva: “Runājot par to, kurā laikā šie šis te zvejas veids varētu būt izdomāts saskaņā ar etnogrāfa Saulveža Cimermaņa domām, šādu veidu piekopj jau vismaz viduslaikos vai pat, iespējams, vēl ātrāk.”

Jāteic, ka Kuldīgas novada muzejs glabā fotogrāfijas, kur arī pagājušā gadsimta 20., 30. gados ūdenskritums ir sētin nosēts ar groziem, rumba pat bijusi sadalīta privātos posmos. 

Kuldīdzniece Liesma Lagzdiņa no savas vecvecmammas stāstītā atceras, ka viens no posmiem piederējis viņas vecvectēvam Žanim Liham-Doniņam pat ātrāk, pirms Pirmā pasaules kara. “Viņš bija plostnieks pēc profesijas, un vasaras profesija viņam bija Ventas zvejnieks. Bija savi noteikumi, nevarēja kurš katrs iet uz to rumbu un taisīt savas kroģeles. Vajadzēja vai nu nopirkt kādu gabaliņu, tā kā mans vecvectēvs bija nopircis, vai iznomāja katrs savu gabalu. Katrai vietai bija sava vērtība. Tāpat dabūja gan savas vimbas, gan nēģus, gan lašus. andelēja jau svaigas.”

Arī šobrīd šai vietā ir savi noteikumi – jebkāda veida zivju ieguve šai posmā ir liegta, jo tās tiek saudzētas. Bet neierobežoti var baudīt šo skatu un priecāties par dabas skaistumu.