Kaut kad senos laikos vasaras mūsu ģimene vienmēr pavadīja kādā piejūras ciemā netālu no Rīgas. Tēvam tur bija darbavietas piešķirts neliels dzīvoklītis iestādes vasarnīcā. Sākoties pusaudžu gadiem, atpūta kopā ar vecākiem, protams, galīgi vairs nešķita interesanta. Visi mēģinājumi izdīkt atļauju dzīvot vienai pašai Rīgā bija neveiksmīgi, un tovasar es pārvērtos nīgrā tīneidžerī ar visām no tā izrietošajām blakus parādībām. Taču tas ilga līdz brīdim, kad pludmalē, spēlējot volejbolu, sadraudzējos ar vietējo jauniešu kompāniju.
Man atšķirībā no vecākiem tā kompānija šķita absolūti brīnišķīga – vieni vienīgi prieki un ballītes, jautras sarunas, jauni, skaisti par mani dažus gadus vecāki cilvēki un visa vasara kā nebeidzami svētki.
Vasaras nogalē mums pievienojās kāds puisis. Atlētisks, izskatīgs un nedaudz savāds. Viņa klātbūtnē visi tā kā pieklusa un vispār izturējās pret viņu ar lielu respektu. Artūrs, saukšu viņu tā, esot tikko atgriezies no Afganistānas, kāds man pačukstēja. Agrāk esot bijis liels jautrītis, ļoti labsirdīgs cilvēks. Bet atgriezies no “krieviem” tāds kā samainīts. Viņš vienmēr bija kopā ar kompāniju un reizē arī nebija. Nekad netiku dzirdējusi no viņa neko daudz vairāk par “Sveiki”, “jā”, “nē” un “uz redzēšanos ”. Viņš klusēdams sēdēja un smaidīja, bet nekad nesmējās. Artūrs nespēlēja ar mums volejbolu un arī nepiedalījās čaļu futbola turnīrā, kaut gan visur bija klāt un tika vairākkārt aicināts. Viņš ļoti daudz dzēra. Katru dienu dzēra. Un bieži viņam bija tāds atsvešināts un miglains skatiens. Puiši mēģināja Artūram ko prasīt par dienestu, bet viņš tikai atmeta ar roku: “Liekas mierā, veči!” Klīda runas, ka, būdams Afganistānā, Artūrs sācis lietot opiātus vai ko tamlīdzīgu. Bet mēs toreiz par tādām lietām neko daudz nezinājām, tāpēc arī neiedziļinājāmies un neaizdomājāmies, kas tie vispār tādi. Pieradām, ka viņš ir tāds lāga klusais dīvainis, ar visiem pa draugam. Varēja jau gan būt priecīgāks, mēs reizēm spriedām. Jo nebija taču cinka zārkā pārradies, varēja justies laimīgs, ka dienests galā, ka ir mājās, un baudīt jaunību tāpat kā mēs. Patiesībā par tiem cinka zārkiem mēs arī bijām tikai dažādas baumas dzirdējuši, neviens neko konkrētāku nezināja, nevienu pazīstamo tas nebija skāris personiski.
Kad nākamajā vasarā atkal satiku savus sezonālos draugus, Artūru viņu vidū vairs nemanīju. Nu un, tā jau notiek, vai ne? Kāds pievienojas, kāds aiziet tālāk un atrod citu kompāniju.
Tikai vēlāk uzzinājām, ka viņš esot miris. It kā aizgājis no mājām un vēlāk izdarījis pašnāvību. Vismaz tā runāja ciemā. Jo tā Afganistana, tur kaut kas esot noticis, ko viņš nevarējis pārdzīvot.
Acīmredzot karu un visu, kas tur notika, Artūrs bija paturējis dziļi sevī un nebija spējis ne ar vienu izrunāt. Vai varbūt viņš bija parakstījis kādus papīrus par valsts noslēpumu vai tamlīdzīgi. To tagad var tikai minēt.
Mūsdienās atliek tikai ieguglēt, lai uzzinātu, kas ir posttraumatiskā stresa sindroms, ka to piedzīvo daudzi karavīri un kā tur var ko līdzēt. Cilvēkam šādā situācijā ir vajadzīga profesionāla palīdzība, pats viņš lielākoties tikt galā nemaz tā īsti nevar. Vispār biju šo stāstu sen izdzēsusi no atmiņas, taču lasot, kas notiek Ukrainā, redzot vizuālās liecības tam, ko cilvēks spējīgs nodarīt cilvēkam, atkal mēdzu iedomāties par to vasaru. Mēs – visi tādi bezrūpīgi dzīves un jaunības svinētāji. Un viņš. Klusēdams tukšo glāzi pēc glāzes, skatās kaut kur tālumā un vienmēr tik pieklājīgi smaida. Tas smaids nekad nemainījās. Kā maska būtu sejai uzlikta.
Avīzēs un TV, protams, bija stāsti par Afganistānu, par “duhu” zvērībām (ka tādas bija, nav šaubu) un tamlīdzīgi. Katrs, kuram draudēja iesaukšana, baidījās nonākt TUR. Ko īsti darīja “krievos” (tā tolaik pie mums sauca obligāto karadienestu) iesauktie, neviens īsti nezināja. Avīzēs rakstīja, ka varonīgi cīnās, aizstāv, atbrīvo un tamlīdzīgi.
Šodien mums ir iespēja par karā notiekošo pārliecināties savām acīm. Kas sākumā bija tāds kā izkritiens no normālās pasaules, bet nu jau gandrīz nekas vairs nepārsteidz. Un tad tu domā, kā vispār cilvēks 21. gadsimtā var pārvērsties orkā? Kā?!
Vai tiešām varētu būt kaut kāda ļaunuma esence jau ģenētiski iepilināta katrā cilvēkbērnā? Lai tad kādos noteiktos apstākļos aktivizētos, paralizējot visu cilvēcisko, kas taču katrā tomēr ir. Aiziet “ciet”, kā mēdz teikt? Protams, pasaulē mīt arī sadisti, sērijslepkavas, vienkārši slikti cilvēki un tamlīdzīgi, tomēr miera apstākļos viņi taču nepārvietojas veseliem bataljoniem un neslaktē savus kaimiņus.
Ir tā teika par labo un ļauno vilku, kurš dzīvo katrā no mums. Tās morāle: tā ir katra paša izvēle, kuru no vilkiem barot. Kuru “barosi”, tas tevī būs spēcīgāks. Kaut kāda patiesība jau tur ir.
Nesen runājām ar draugiem, ka karš kaut kādā ziņā atmodinājis agrāk nepazītas jūtas arī mūsos. Kurš tad varēja iedomāties, ka priecāsimies par notriektām lidmašīnām ar interesi, dungojot līdzi klipa melodijai, skatīsimies video, kur bairahtari iznīcina tankus, kuros sadeg cilvēki. Ka bez emocijām skatīsimies uz melniem maisiem pilnām vilcienu saldētavām un mums pilnīgi nemaz nebūs žēl to, kas tajos maisos atgriežas pie savām ģimenēm. Mēs vairs neredzam tur cilvēkus, mēs redzam tikai iznīcinātas okupantu figūras. Mēs iepazīstam tādas jūtas kā naids. Vai tas ir labi? Nez vai. Tomēr pēc visa tā, kas iepriekš redzēts, ir pilnīgi normāli, ja cilvēkā pamostas arī tas iepriekš klusējošais vilks.
Tagad es domāju, ja nu tas puisis toreiz izšķīrās aiziet no dzīves ne tikai tāpēc, ka nevarēja tikt galā ar to, ko karā redzēja? Ja nu viņš kaut ko nevarēja piedot arī pats sev? Nevarēja tikt vaļā no Nāves, kas atkal un atkal nāca pie viņa atmiņu uzplaiksnījumos, vēl katru nakti sapnī savās visneglītākajās izpausmēs. Kā bija patiesībā, neviens arī nekad neuzzinās.
Šodien ir sociālie mediji. Varam nekavējoties uzzināt tādas lietas, par kurām agrāk tikām informēti tikai šausmu filmās. Varbūt mazliet vieglāk šobrīd ir cilvēkiem, kuri nesaprot krievu valodu, viņiem šobrīd nav tik daudz iespēju lasīt un klausīties detalizētus kara noziegumu aprakstus. Kā dēls pārtvertā telefonsarunā stāsta mātei, ka piedalījies spīdzināšanā un to, cik izsmalcināti sadistiski tur viss ticis darīts (varbūt atceraties to stāstu par rozītēm, kuras var izveidot uz vīrieša ķermeņa), lepojas, ka viņam arī drusku atļauts iesaistīties. Kā sieva, medmāsa, stāsta frontē esošam vīram, cik labprāt izgrieztu zvaigznītes uz viņas nodaļā esošo no Ukrainas atvesto bērnu mugurām. Kā viens vīrietis kastrē citu vīrieti un lielās ar šo procesu savos soctīklos. Kā no gūsta apmaiņas ceļā atgūtie “Azov” karavīri mocīti vēl pa ceļam uz apmaiņas vietu.
Tagad Krievijas armijā iesauktajiem atļauj lietot tikai podziņtelefonus. Drusku tomēr ar šo nokavējuši, jo pietiek jau ar visu to, ko šo mēnešu laikā “atbrīvotāji” paši safilmējuši un ar ko paspējuši izlielīties.
Nesen Gruzijas vēstniece man stāstīja, ka viss, ko redzam šodien Ukrainā, ir jau piedzīvots Abhāzijā un arī 2008. gadā okupētajā Gruzijas teritorijā. Tikai toreiz nebija šodienas iespēju par to nekavējoties pastāstīt visai pasaulei. Taču par notikušo ir daudz rakstisku liecību. Un tās ir tiešām briesmīgas.
Laiki mainās. Šis karš notiek tiešajā ēterā un mēs nekavējoties uzzinām par lietām, kas šķitušas neiedomājamas un prātam neaptveramas. Neko vairs nevar noslēpt, neko nevar samelot, lai cik virtuozi, lai ar cik lielu pārliecību tas tiktu darīts. Un tas ir labi. Pat, ja tāpēc sabrūk kādas ilūzijas par visu lietu kārtību pasaulē un to, ka visiem tā bijusi svarīga.
Nav te nekāds “viss nav tik viennozīmīgi”! Cilvēki, kuri tā saka, melo paši sev. Un visiem pārējiem arī, protams. Jo laipošana karā nozīmē arī “paskatīšos, kurš uzvarēs, tad pateikšu, ko patiesībā domāju.” Un tas, manuprāt, nozīmē arī to, ka vienkārši baidies skaļi pateikt, ka sirdī atbalsti agresoru. Vai varbūt tikai gaidi, kamēr pienāks īstais laiks.
Tāpēc nevajag ticēt arī nekam citam, ko tādi personāži saka. Ka rūp Latvija un tamlīdzīgi.
Tas ir vissvarīgākais, kas mums katram bija jāsaprot, kad izvēlējāmies, par kuru sarakstu balsot.
