Kā uz svēto karu sataisījušies, metās cīņā komentētāji…

Sveikiņi! 

Tuvojas marta vidus, un kaimiņu rudais runcis kļuvis pagalam nemierīgs šaudās šurpu turpu, skurina asti pie katra staba un naktīs palaiž pa izmisīgam, kaķu mīlas pilnam brēcienam, kas atgādina maza bērna raudas. Pat mans miermīlīgais suns, kurš sen jau pazaudējis savu dzimumpiederību, uztraukti skraidelē, saošņājas ar sugas brāļiem un, kā izskatās, būtu gatavs doties ar viņiem kopā garākās nesankcionētās pastaigās, ja ne saimnieka modrā acs un dusmīgā balss, kas apsauc tieksmi uz blēņdarīgo vazāšanos un visu krūmu apčurāšanu, ļaujoties kolektīviem sunīšu pavasara priekiem. 

Marta vidus, bet Piebalgā sniega vairāk, nekā bija decembrī un janvārī. Aiz lielā vaļņa, kas uzradies, šķūrējot piemājas celiņu, kaimiņu logi knapi saredzami. Nezinu, varbūt līdz nedēļas beigām, kad uznāks solītais atkusnis, kaut kas mainīsies. Nu beidzot taču arī mums te, Vidzemes augstienē, gribas tos sniegpulksteņus! 

Šo vēstuli rakstu laicīgi, jo vairākas dienas nebūšu pie datora, tāpēc nevarēšu nosūtīt, kur pienākas. Darbības plānā ilgi gaidītais ikgadējais ceļojums uz dzimto Liepāju pie mammas, un šoreiz ar īpašu uzdevumu – samīļot māmiņu astoņdesmit piektās dzimšanas dienas priekšvakarā. Viņa man dūšīga – gandrīz katru dienu savās gaitās izkāpelē uz piekto stāvu, apdara mājas darbiņus, rūpējas par visiem, daudz lasa un risina krustvārdu mīklas. Pēdējā laikā gan dažreiz pasūdzas, ka trepju pakāpienu, lai tiktu no lejas līdz dzīvoklim, nupat esot par daudz, un garos gabalus gar jūru, ko kādreiz pieveica kā nieku, arī vairs nespējot izstaigāt. ,,Tas vecums tomēr ir viena liela cūcība,” mēs abas šad un tad norunājam. Un lai man nestāsta, ka tā nav! Dabiska lieta – jā. Neviens neizbēgs, ja laimēsies garu mūžu piedzīvot – jā. Bet teicienam, ka novecot ir skaisti, es gan atļaušos nepiekrist. No dabas glītam cilvēkam varbūt izdodas arī vēl simts gados izskatīties puslīdz tā nekas, tas jā, bet redzēt un sajust, kā negantais, nepielūdzamais vecums tevi pamazām sagrauj un apēd – nu nē, nekādu skaistumu tur nesaskatu, un beigsim strīdēties, jo neviens tāpat mani nepārliecinās par pretējo. Jāturas, jāpriecājas par katru nodzīvoto dienu – piekrītu. Jācenšas izbaudīt visas iespējas, ko vecums sniedz – arī taisnība. Jo kad tad vēl varēsi no visas sirds palolot mazbērnus? Tādu laimi! Kad varēsi, aizgājusi pensijā, darīt visu to, kam agrāk nepietika laika? ,,Būtu tik spēks,” mammucis nopūšas. ,,Un tā gribēšana…” 

Iztēlē jau dzirdu oponentu balsis, kas manu nupat izvirzīto teoriju apgāž uz mutes un uzliek kāju virsū. Ak, ļaudis, mīļie līdzcilvēki! Mēs esam tik dažādi, un katram ir sava dzīves situācija, un katram ir savi viedokļi un argumenti! Reizēm sajūtos gandrīz bailīgi, saprotot, cik diametrāli pretēji varam domāt un just konkrētās situācijās. Bailīgi brīžos, kad diskusijas draud pāraugt nopietnos konfliktos. Kad cilvēki, kuri cits citu pat nepazīst, metas viens otram virsū un ieštaukā ar vārdiem tā, ka, šķiet - tas otrs vairs vispār nepiecelsies, tik traku belzienu dabūjis. It kā no nekā pēkšņi uzvirmo TĀDAS kaislības! Kā nupat izgājušo nedēļu tracis par ,,padomju laikus slavinošo” pieminekļu nojaukšanu, ko ierosināja veikt Rīgas domes Pieminekļu padome. Feisbuks, vismaz manā burbulī, gandrīz uzsprāga pēc Rakstnieku savienības priekšnieka Arno Jundzes un pēcāk arī cienījamā skatuves meistara Gundara Āboliņa pamelnas ironijas pilnajiem ierakstiem šai sakarā, kuru pamatdoma – tad jau jaucam nost visu, kas padomijas gados sabūvēts, un likvidējam visu, kas tajos laikos sastrādāts, jo katru darbu un nedarbu taču lielākā vai mazākā mērā sarkanais nospiedums tomēr ir ķēris. ,,Vai nu tad visu vai neko, ja reiz tik plaši un laikmetīgi rīkojamies,” ironizēja Jundze. Bet ar kādu nopietnību un gandrīz kā uz svēto karu sataisījušies, metās cīņā komentētāji! 

Esam agresīvi, ak vai, cik agresīvi. Un paštaisni, ko attiecinu arī uz sevi. Trakie laiki, kad plosījās kovida sērga un tagad karš, kas norisinās tepat blakus, mūs padarījuši tik  nervozus? Varbūt kārtējo reizi potes vainīgas, ka vairs neprotam saņemties un savaldīties? Tik daudz agresīvu, vienkārši nepieklājīgu cilvēku, kam šķiet, ka, jo bezkaunīgāks viņa komentārs, jo pats lielāks varonis. Eh, nu ko tur? Pasauli tāpat neizmācīsi, vienkārši pārdomas. ,,Neņem galvā,” mēdzam mierināt cits citu. Varbūt tā arī jādara. Jālaiž pār galvu negācijas, lai atstātu vietu labajam. Kāda omīte, kura nodzīvojusi turpat simts gadus, savai mazmeitai esot atklājusi savas ilgmūžības recepti – katru rītu mosties ar smaidu, priecājies, ka tev ir tuvinieki un draugi, uz dzīvi mēģini raudzīties kā uz dāvanu, nekad nesalīdzini sevi ar citiem un vienmēr, kad rodas izdevība, centies apdāvināt līdzcilvēkus. 

Vecmāmiņas ir gudras. Manējā no mammas puses bija diezgan stingra, bet taisnīga. Lūkoja visiem saviem mazbērniem ieaudzināt disciplīnu. Pēc principa – kas jādara, tas jāizdara, un atlaižu nebūs. Rotaļlietas pēc spēlēšanās vienmēr jāsakārto, putekļi jānoslauka, mājā visam jāspīd un jālaistās. Uzšuvu tev jaunu kleitiņu, tad nu māki to godam valkāt! Sēdi taisni, nešūpo kājas, nestutējies gar sienām, it kā tev nebūtu mugurkaula. Taupi lietas, neko nemet ārā, jo labā saimniecībā viss var noderēt. Nejaucies, kad pieaugušie runā, mācies savaldīties un paklusēt. Jā, un vēl viena lieta bija, par ko kā bērns allaž brīnījos. Omai nepatika, ka viņai uzbāzās ar mīlestību. Savus matus viņa nekad neļāva aiztikt, un arī apskāvieni nebija cieņā, kaut, esmu pārliecināta, mīlēja mūs bezgalīgi. Veco laiku paaudze. Kad apdomāju, lai arī audzināta augšminētajā garā, es pati esmu pavisam citāda vecmāmiņa saviem mazbērniem. Daudz liberālāka, man pietrūkst stingrības un bieži izdabāju viņu kaprīzēm. Saprotu, ka slikti, bet citādi nesanāk. Viss plūst un mainās. Galvenais, lai uz labu. 

 

P.S.1. Un tā, lai dažs labs vispār dabon sirdsklauves – sveiciens visām manas paaudzes (varbūt arī maķenīt vecākām un jaunākām) dāmām Astotā marta dienā! 

Kādreiz tiešām nepievērsām uzmanību, no kurienes un kā tādi Sieviešu dienas svētki uzradušies. Sveicām māmiņas, vecmāmiņas, vispārīgā prieka skurbulī dažreiz arī draudzenes, darba biedrenes un citas sievietes. Skolā darbmācības stundās savām rociņām veidojām aizkustinošas dāvaniņas. Mammai vēl tagad, pēc piecdesmit gadiem, dažas ir  saglabājušas. Atceros, skolotāja izdalīja dēlīšus, ko nokrāsojām, un, sazīmējuši zarus, lipinājām pie tiem pūpolīšus. Gatavojām kartiņas, zīmējām tulpes. Parasti sarkanas. Vēlāk 8.martu apsaukāja par sarkano tulpīšu svētkiem. Vai krāsai bija nozīme, vai arī citādas šķirnes tulpes tolaik neaudzēja, tiešām nezinu. Sociālisma ideoloģijas augstākajā punktā biju bērns, kam viss labi. 

P.S.2. Ceru, ka neviens, kurš lasījis manas grāmatas, nešaubās par manu latvisko stāju un patriotisko nostāju, tomēr dažreiz pat man liekas, ka aizejam galējībās. 

P.S.3. Sarkanu tulpju mājās nebija, tāpēc lai priecē dzeltenās uz Piebalgas trako sniegu fona!