Madonā dzīvojošs amerikānis, rakstnieks, izdzīvošanas entuziasts, kareivis, dārznieks un mīlošs ģimenes tēvs – tie ir vārdi, kas raksturo Džastinu Viljamu Meijeru (Justin William Meyer) no Viskonsinas štata Amerikas Savienotajās valstīs. Rūdītu karavīru, kuru uz Latviju atvedusi mīlestība. 

Kā stāsta Džastina sieva Vineta Meijere, brauciens uz tālo zemi Ameriku pirms divdesmit diviem gadiem bijis liktenīgs abiem. “Es uzaugu Madonā, arī skolu pabeidzu Madonā. Pēc tam aizgāju uz Rīgu, uz universitāti, tolaik bija populāri braukt strādāt uz ārzemēm, tā arī ar kursa biedreni nolēmām apmaiņas braucienā doties uz Ameriku. Tur arī satiku Džastinu un sākās mūsu draudzība. Četrus gadus tās bija attālinātas attiecības, ja tā parēķinātu, kopā pavadītais laiks šai periodā bija vien pāris mēneši. Kad man bija universitātes izlaidums, Džastins atbrauca uz Latviju, un ceļojumā, kurp devāmies pēc svinīgās ceremonijas, viņš lūdza manu roku,” smaidot atceras Vineta. 

Tā uzsācies viņu kopējais ceļš, ar vērienīgām kāzām Latvijā un turpmākajiem četrpadsmit gadiem Amerikā. Taču pirms laika tika pieņemts lēmums ierasto dzīvi ar māju un iekoptu dārzu, un veiksmīgu karjeru, mainīt, pārceļoties uz Latviju. “ Mēs atgriezāmies pirms pieciem gadiem. Bērni bija tajā vecumā, kad ir viegli iesaistīties skolas dzīvē un apgūt latviešu valodu, jo biju pēdējos gadus drusku noslinkojusi un viņi vairs latviešu valodu tik bieži mājās nedzirdēja. Vīrs kategoriski pateica Rīgai nē, jo lielpilsētu negrib, grib zaļumu apkārt, klusumu, tā arī atgriezāmies manā dzimtajā vietā, dzimtajā mājā.”

Sertificēta masiere un prasmīgs dārznieks 

Šobrīd Džastins jau runā latviski, lai gan paši pirmie vārdi un teikumi apgūti teju uzreiz pēc iepazīšanās ar Vinetu. Zināt draudzenes dzimto valodu Džastinam bijis svarīgi.

“Tad, kad mēs vēl draudzējāmies un viņš brauca ciemos uz Latviju, mans tētis vispār nerunāja angliski, taču viņi abi perfekti sapratās. Kaut cik ar valodas zināšanām, kaut cik ar žestiem un mīmiku, bet sapratās labi,” smaida Vineta. Viņa stāsta, ka abiem un arī kopā ar meitu Adrianu Larenu un dēlu Gevinu Dairi patīk būt pie dabas, staigāt mežā, atpūsties pie ūdeņiem. Ne velti dzīvei izvēlēts Madonas novads, kurš bagāts ar ainaviskām vietām. Arī pati pilsēta sniedzot daudz iespēju atpūtas, kultūras un biznesa ziņā. Atgriežoties Madonā, Vineta atvērusi savu masāžas salonu. Tas ir darbs, ko pēdējos desmit gadus darījusi Amerikā, nu lutināti tiekot madonieši. Kabineta aprīkojums ticis atvests no Amerikas, savukārt pats salons iekārtots no nulles. 

Savukārt Džastins , vēl būdams divdesmitgadnieks, iestājies armijā, desanta specvienībā. “Tas bija augstas intensitātes darbs, tas man šobrīd pietrūkst. Esmu strādājis arī kā “dzīves treneris”, mācot vadību un personīgo attīstību, paralēli pasniedzot arī apmācības finansēs. Taču arī šeit man ir interesanti, te ir vārdos neaprakstāms miers. Patiesībā viss sākās ar to, ka Līgo vakarā aizbraucu uz vietējo alus darītavu pēc alus, taču satiekot saimnieku aizrunājāmies par dārzu veidošanu. Tas ir mans hobijs, mans sirdsdarbs. Tā arī vienojāmies un sanāk, ka pavisam nejauši sāku tur strādāt par dārznieku,” smejas Džastins, atklājot nākotnes ieceres par Japāņu, apiņu, garšvielu un pļavas dārzu veidošanu alus darītavas teritorijā, pieminot arī jau tūkstošiem iestādīto narcišu un tulpju, ko pavasaros apbrīno katrs “Madonas alus” apmeklētājs. Līdztekus tam Džastins arī raksta. 

Džastina pasaule – šķūnī iekārtotā darbistaba

Sākot dzīvot Madonā, saimniecības ēkā Džastins iekārtojis sev darbistabu. Tajā ieiet vien var piezvanot ar senlaicīgu zvanu, kas atrodas pie ārdurvīm. Tā ir Džastina pasaule. Noslēpumaina un dziļi personīga. Šeit iekārtota arī plaša bibliotēka ar pāris tūkstošiem grāmatu, kas atceļojušas no Amerikas. Pat doma nevarējusi būt , ka grāmatas paliek tur. Tāpat kā citas karavīra un rakstnieka dzīvi atainojošas lietas. Te glīti un gaumīgi iekārtots ik stūrītis, kur sava vieta gan speciāli Džastinam kaltam bruņutērpam, gan fotogrāfijām, apbalvojumiem un dažādiem simboliem. Šeit, pie pamatīga rakstāmgalda, arī top viņa gara darbi, kuru pirmsākumi meklējami vēl laikā, kad Džastins pēc karavīra gaitām strādāja fabrikā. Kā piezīmē Vineta, šķiet pirmās grāmatas pusi viņš sarakstīja tur, ik brīvu brīdi aprakstot darba papīriem otru pusi.

“Jā, tā var teikt”, apliecina pats Džastins. “Grāmatas pirmo pusi es uzrakstīju, tad tā tika nolikta malā uz divpadsmit gadiem. Taču vēlme rakstīt manī bijusi vienmēr, līdz 2019.gadā es izdevu grāmatu “Simple Survival”,” rādot savu pirmo publicēto grāmatu stāsta Džastins. Tēma tai izvēlēta tāda, ko Džastins labi pārzina – izdzīvošana ne tikai dabā, nepieradinātos apstākļos, bet arī bīstamās, pat ārkārtējās situācijās. “Pagājušajā gadā, kopā ar meitu, izdevām mēles mežģu grāmatu, savukārt jau decembrī būs mans pirmais fantāzijas žanra romāns. Tā manuskriptu jau drīzumā nodošu recenzentam, “tā rakstnieks, apliecinot, ka Latvijā viņš jūtoties labi. Vide esot līdzīga kā viņa dzimtajā pusē, taču cilvēki gan pavisam ar citādākām savstarpējām attiecībām. 

Vēlas salauzt latviešu atturību

Lai arī Latvijā Džastins jūtas kā ārzemnieks un diezgan izteikti sajūt atšķirību ar Ameriku, viņš smaida un nosaka ”No problem!”( Nav problēmu!-angļu val. ). “ Uz ielas latvieši ir noslēgti, tādi rezervēti, bet kad tu viņus iepazīsti tuvāk, ir draudzīgi un atsaucīgi. Tas ir interesanti, ka ir tāds kontrasts. Dzīvojot Amerikā, tādā mazpilsētā kā Madona, cilvēki sveicinās kaut arī nepazīst viens otru. Uz ielas uzsmaida pat svešiniekam. Te tā nav. Jā, lielpilsētās arī Amerikā viens otru nesveicina, bet mazpilsētās cilvēki ir draudzīgāki,” secina Džastins, piebilstot, ka brīžos, kad atrodas uz ielas, viņš savā ziņā eksperimentējot.

“Es eju pa ielu un vienkārši pasveicinu nepazīstamu cilvēku. Tas ir tik interesanti, redzēt viņu dažādo reakciju. Ir cilvēki, kuri pasmaida un atņem sveicienu, tās pārsvarā ir sievietes gados, bet daļa vienkārši iet un izliekas, ka tava sveiciena un tevis vispār nav,” mazliet ar neizpratni stāsta Džastins. Taču viņš turpina un turpinās eksperimentēt, turpina un turpinās sveicināt, esot pārliecināts, ka tā pasaule kļūst draudzīgāka un gaišāka. Savukārt no Amerikas tradīcijām, ko ģimene piekopj arī Latvijā, ir Pateicības dienas svinēšana, kas ir pirms Ziemassvētkiem, ceturtajā novembra ceturtdienā. Tad visa ģimene sapulcējas kopā, ceļ galdā bagātīgu maltīti, kur centrā ir tītara cepetis, dzērveņu mērce, zaļo pupiņu sautējums un pīrāgi amerikāņu gaumē. Taču šobrīd, kamēr vien vasara, Meijeri steidz baudīt Latvijas gleznaino dabu ar zilajiem ezeriem, bagātīgajiem mežiem un Latvijas augstāko virsotni Gaiziņu. 

Foto: 

Kad Džastins raksta, viņam nepieciešama vienatne un īpašā gaisotne, ko nodrošina šķūnī iekārtotā darbistaba.