“Tagad, lai pabarotu saimi, atkal jāgatavo tilpumbarība!”

“..pie maltās gaļas tā pavairāk var pielikt baltmaizi..”

“Nu gan! Maize maksā arvien vairāk.”

“Rīsi arī derot…”

“Beidziet te čaukstēt! Mans vīrs ēd tikai karbonādes!”

Saklausot, ka vīrs ēd tikai karbonādes, burtiski tieku atsviesta atpakaļ par trīsdesmit+, kur nu – visiem četrdesmit gadiem atpakaļ. Toreiz bijām jauno un topošo mākslinieku pulciņš, aizbraukuši uz Kuldīgu tā saucamajā zaļajā praksē. Beidzot no vecāku uzraudzības prom, vazājāmies pa jau toreiz gleznaino Goldingenu-Kuldīgu, zīmējot katru sešrūšu logu mājiņu ar dakstiņu jumtu, gleznojām veseliem klājieniem pagalmiņus, bet šauro Alekšupīti jau toreiz godinājām kā Venēcijas kanālus.

Būt par mākslinieku savulaik, Brežņeva laiku norietā, bija kā stāvēt mazliet virs zemes. Tu tikai glezno un radi, ikdienība stāv kaut kur nostāk. Ne mēs domājām par rindām veikalos, ne par to, ka nav krējuma, zaļo zirnīšu vai sviesta, jo lielāko tiesu ar sagādi ņēmās vecāki, mammas un vecmāmiņas. Vismaz manas draudzenes ar kurām gleznojāmies pa zaļo praksi, par ēšanu nedomājām. Bet drīz vien nācās gan!

Pēkšņi izrādījās, ka nevaram kā pieradušas pagatavot kafiju. Kā mākslinieces iztiks bez kafijas, ne?

Pēkšņi izrādījās, ka silta, svaiga maize bija pievesta tikai no rītiem, bija margarīns un makaroni, kas savārījās putrā. Brīvi varēja iegādāties tikai stiprināto vīnu Agdam. Labi, ka bija vasara, jo tirgū parādījās pirmie svaigie gurķīši, pirkām tos. Gan tikai puskilo, jo tirgū kurzemnieki lēti nepārdeva. Pievilkām jostas un sev teicām, ka stāvam pāri katliem un ikdienībai. Gleznojām vēl sparīgāk. Līdz laikam.

Pietrūka mammas-sagādnieka. Pieaugušo dzīve izrādījās skarbāka.

Taču kādā ceturtajā/piektajā pieticīgas diētas dienā mēs bijām divas, kas nolēmām ziedoties mākslas vārdā. Sākām visiem meklēt pārtiku. Kā ar utu ķemmi izķemmējām visus Kuldīgā pārtikas veikalus. Tukšpadsmit… Taču atklājām Kulināriju. Kas tur tik viss bija! Pat rasols. Pat pankūkas ar biezpienu… Dārgi gan, bet bija. Tur arī toreiz noklausīju sarunu, kur garā rindā stāvošās sievietes sarunājās par tilpumbarību. Iespējams, ka viņas viena otru pazina, tāpēc vispār muti vēra vaļā un klusās balsīs runāja, kā gausināt augošo bērnu apetīti, kā gatavot ēdienu, lai tā pietiktu, lai tam būtu sāts, lai vīriem makaroni piesien dūšu. Savulaik pārspriest saimnieciski ekonomisko situāciju valstī un izteikt kritiku varēja tikai virtuvēs, starp savējiem. Klusēja un pievilka jostas. Ja pasūdzējās, varēja riktīgi norauties… Kad viena no pircējām visai lepni pateica par gaļu vien ēdošo vīru, iestājās klusums. Pat mums, māksliniecēm, uzreiz tapa skaidrs, ka sievietes statuss ir citādāks: viņas vīrs pelna labi, ja jau sieva var atļauties pirkt ļo-ooti dārgo malto gaļu kulinārijā. Citiem makaroni un vārīti kartupeļi.

Viņnedēļ, sēdot teātrī, gaidot izrādes sākumu, sadzirdēju man aiz muguras sēdošo sieviešu sarunu, jutos gluži kā laika mašīnā, kas pirms četrdesmit+ gadiem dzirdēto atkārtoja kā filmā. Izrādi gaidošās sievietes runāja tieši-to-pašu-par-tieši-to-pašu – par to, ka jāsāk taupīt, ka nāk rudenti’ņis, ka būs barga ziema. Sasodīts, savas dzīves laikā es un citi piedzīvojam jau kuro bada-izdzīvotāju spēli!

Taču šoreiz sarunas turpinājās visai mažorā toņkārtā. Kā neticot vai spītējot, uzburot optimistiskāku ainu. Iespējams tāpēc, ka runātājas bija pārcietušas deviņdesmito gadu laikus, kad patiešām, nu patiešām veikali bija tukši, bet tak’ tos laikus kaut kā pārdzīvojām.

Varbūt cilvēces gēnos un DNS ir kāds garainis, kas liek vārīties brīžos, kad mājā nekā nav’a un no ledusskapja tikai jāpaņem lasis, lai pabarotu ar sātu? Iedomājos, ka zināšana sevi pasargāt varētu būt no perioda, ko apzīmē kā mednieku-vācēju laikmetu, no pirmlaikiem. Pašsaglabāšanās instinkts sievietēm esot izteiktāks, bet krīzes situācijās tas izšaujas gluži vai no kādām zemziņām. Bada laikā, kad veči neatnes medījumu, sievietes ņēmušas grozus, devušās mežā/laukos/klētī vākt visu, kas varētu būt ēdams. Cilvēce ne reizi vien pārlaidusi bada laikus. Spītējot nebūšanām un durot siksnās jaunus caurumus, tomēr izdzīvo.

Par tuvojošos rudeni un ziemu tagad atklāti runā visur un visi.  “Granulas no 160 pērn, uzlēkušas uz 700” – burtiski skan kā kods. Kā sapratu no sieviešu sarunas teātrī, atkal tiek gatavoti dārzeņu konservi: visejošākie esot tomāti, gurķi, kabači. Mājās gatavotu ievārījumu un kompotu darinājumu laiks atdzimis.

Sākumā būšot jāatmet viss liekais, kas diemžēl ļoti patīkot – izklaides, mazāk pirkšot grāmatas. Teātris – tikai reizi ceturksnī. Ceļojumi? Ceļot uz eksotiskām zemēm vajagot tieši tagad, pirms karš nav atnācis, kamēr vēl esot veco tauku uzkrājums, pirms apkures sezonas sākuma: brazīlijās-bali-maldivās esot daudz jāsafotografējas, lai ziemā, kad “tie lielie apkures rēķini nāks, un visi salsim kā prusaki” – varēs glaudīt telefonu, šķirstīt bildītes, kur saule, karstums, siltums un bagātīgi mielasti ar jūras veltēm. Pēc tam redzēs. Savilks jostas.

Savulaik arī esmu bijusi izdzīvotājos, kad naudas ir tikai 18 vienību uz sešiem cilvēkiem. Mums tomēr toreiz bija labi – dārzs, sagatavotu gardumu pilns pagrabs, govis, malka, ūdens akā.

Un tomēr. No kā būtu visgrūtāk atteikties, pat ja debesis ar zemi sagriežas? Zinu no turkoloģes Aminas Siljak-Jesenkovičas stāstītā. Kad Dienvidslāvijā 1990. gadā sākās karš, kas turpinājās gandrīz četrus gadus, Sarajeva cieta, serbu armija bombardēja pilsētu, civiliedzīvotāji katrā puķdobē audzēja kāpostus, bietes un kartupeļus, Aminai lielākais dārgums, kura dēļ pat iemainīja vērtslietas bija… kafija. Bet malkas ta’ nav’a! Viņa dārzā sadedzināja Adidaskrosenes un uz degošo kurpju uguns vaŗa džezvē uzvārīja smaržīgāko kafiju – kā apsolījumu, ka jostu savilkšana ir pārdzīvojama.