Atgādinot baisos notikumus pirms astoņdesmit gadiem, kad naktī no 14. uz 15. jūniju no Latvijas tika deportēti vairāk nekā 15 000 cilvēku, pie Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja šodien izvietota izstāde “Aizvestie”.

“Ja kādreiz šo dienu atminējāmies tikai ģimenes lokā, tad priecē tas, ka nu jau gadus trīsdesmit par to runājam, atceramies un saprotam, kāda tā bija traģēdija latviešu tautai,” saka Ansis Bazons, Fridriha Vesmaņa māsas Marijas mazdēls.

1941. gadā šajā dienā ceļš uz tālo Soļikamsku sācies arī Anša un Annas radiniekam, Latvijas Republikas Saeimas 1. priekšsēdētājam Fridriham Vesmanim.

Ieva Marga Markausa, Fridriga Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva, pauž: “Viņam piedēvēja trīs “nāves grēkus” briesmīgus. Pirmais, ka viņš bija LSDSP centrālkomitejas loceklis. Otrs, ka viņš bija strādājis par sūtni Lielbritānijā, un trešais visbriesmīgākais - viņš bija pieņēmis pensiju no fašistiskas valdības. Un tas lielā mērā izšķīra viņa likteni.”

Fridrihs Vesmani dzimis Rundāles pagastā, bet viņa dzīves gājumā ir vairāki pieturas punkti, kas viņu saistījuši ar Jelgavu. “Viņš ir beidzis Academia Petrina, pēc tam strādāja Jelgavas Apgabaltiesā, un pēc tam vienu īsu brīdi bija pilsētas mērs. No tiem laikiem ir arī viena interesanta detaļa, ka kolēģis Juraševskis viņam iesaka tajā sajukuma laikā, kad viss ir sagrauts, saimniecības arī nekādas vairs nav, daļēji atteikties no savas algas, lai neprasītu neviens algas pielikumu, ko viņš arī izdara,” stāsta Ieva Marga Markausa.

Pēc aktīvo darba gaitu beigām, ap trīsdesmitajiem gadiem, Vesmanis uzrakstījis arī savas dzimtas hroniku, ko šodienas netiešie radinieki apkopojuši grāmatā “Klausieties pagātnes soļos”. Ne Fridrihs Vesmanis, ne viņa sieva Berta no izsūtījuma neatgriezās. Viņa smagi slimā sieva mirusi, vagoniem vēl neizkustoties no Krustpils stacijas, savukārt Fridrihs Vesmanis miris 1941. gada 7. decembrī Usoļjes soda nometnē.