Nav spēka nevienā nagā, – kādreiz teica vīramāte, kad jutās slikti un nejaudāja izskriet dienas darbos tik žigli, kā bija ieradusi. Vai kāds uz to klausījās? Tāpat gaidīja, ka pa rīta mellumu lopiņi kūtī būs apkopti, māja ar putekļu lupatu pārstaigāta un dienišķā pusdieniņa kūpēs galdā. Lauku dzīves ikdiena. Slikti jūties? Varbūt pat nopietns slimums uzkritis, prasītos pēc daktera un zālēm? A kur dakter’s? Labi, ja tuvējā pilsētā, bet kurš tad var izbraukāt, kam dzīva radība mājā un braucamais ar’ ne vienmēr zem pakaļas? Tā nu cīnies vien, memmīt. Ārstē sevi ar darbu un dievvārdiem, uzdzer kādu tēju. Kad pavisam vairs nevari pavilkties, iekrīti gultā uz brītiņu atpūsties… 

Tādas atmiņas nāk prātā, vārtoties pa cisām, kas jau gluži karstas piegulētas, jo cīnos ar nelāga vīrusu. Kas tas ir, Dievs vien zina, bet nu smagi gan. Smagi un grūti. Nav spēka nevienā nagā. Noklepojusies tā, ka gar zemi. Velkos kā pusbeigta uts. Atceros vīramāti un lūkoju saņemties. Vismaz vēstule jāuzraksta. Iedomājos, kā viņa no savas mākoņu maliņas pamāj, sak, raksti vien, meit, tev jau cita darba nav. Ja varētu, es tev tējiņu pienestu, kādu pīrādziņu, jo tāda švakiņa izskaties, laikam neko ieēst nevari, ja? Ak, manu mīļo Nellij! Kā tā pasaule mainās, cik tie cilvēki paliek vārgi un kusli, salīdzinot ar tavu paaudzi, kura tak karu pārdzīvoja, visus Staļina laikus, kolhozus, kur par smagu darbu naudu nemaksāja, bet iebēra graudus tarbiņā. Tā bija tava jaunība. Kad dzīve cik necik iegrozījās labākās sliedēs, tu sāki audzēt lopiņus un krāt naudu saulainām vecumdienām. Maz sev atļaudamās un daudz strādādama, piekrāji milzu naudu, vai četrdesmit tūkstošus krievu rubļu, kuri vienā jaukā dienā pārvērtās par (īsti neatceros)… simtu septiņdesmit latiem? Tādu cilvēku bija tūkstošiem, kas savu sūri grūti pelnīto un atlicināto naudiņu pēkšņi vienkārši pazaudēja, jo viņu valdība tā nolēma un izdarīja. Kā tur nesākās pilsoņu karš? Nu, klausieties. Latvijā taču dzīvo pacietīgākā tauta pasaulē. Viņi cieš, cieš un cieš, un viņu pacietības mērs nekad nav tik pilns, lai uzsprāgtu vai uzliesmotu. Dari ar latviešiem, ko gribi – soli treknus gadus un beigās parādi pigu, sauc pašus par reņģēdājiem un valsti par muļķu zemi - neceļ ne ausi. Droši vien labi, ka tā. Jo nemiera pasaulē tāpat jau gana, priekš kam vairot nelaimes? 

Nav spēka nevienā nagā. Tā ar mani jau otro nedēļu, tāpēc brīdinu – šis vīruss, kas šobrīd apstaigā Latviju, ir baigi nejauks. Tādu klepošanu neatceros ilgi, sajūta, ka gals klāt. Nav ne gripa, ne kovids, vienkārši vīruss. Kaut kāds. Starp citu, kāpēc vīruss ir, bet sievusa nav? Nē, nē, paldies, tomēr labāk nevajag, es tikai par dzimumu līdztiesību iedomājos. Jo šodien kā jau slimam cilvēkam kašķīgs noskaņojums. Neņemiet ļaunā, turpinājums būs vēl kašķīgāks. 

Tātad slimošana. Protams, saziņa ar ģimenes dakterīti pa telefonu, zāles tādas un šitādas, aptiekā saskaitītais rēķins par pāris tablešu paciņām uz brīdi aizrauj elpu. Dzērvenes, medus, ingvers, ķiloki nepalīdz. Karstas kāju vannas arī nē. Vārītu kartupeļu kompreses - priekš kaķiem. Ir tik grūti, ka ne izstāstīt. Tādas sajūtas nevienam nenovēlu. Paga, nē. Būšu ļauna. Tai bezkaunīgajai krāpniecei, kura arī tad, kad fakti galdā, nebeidz liegties un klaji melot – lai viņai tiek! Padomā tikai, cerot uz deputātes vietu, vienkārši ņemt un ierakstīt anketā, ka tev ir augstskolas diploms, ja tajā savu kāju neesi spērusi un tev ir tikai vidusskolas izglītība! Sportiste, ko domājies. Bet tas vēl nav viss. Piešķirt sev titulu ,,padomniece” kādā tur kokzāģētavā, kur patiesībā esi bijusi krāvēja. Kaut kas neiedomājams, bet, redz, ka viss notiek, un tiesas vīri sanāk un spriež, un tā pati nekauņa (starp citu, deputāte!) lokās kā tārps uz āķa, bet nākošajā dienā, jādomā, visdrīzāk atkal ieplivinās Saeimā un piedalās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē. Nopietni?! Nu ja. Jo tiesa atlikta uz nepilnu mēnesi (cik tur tiem nabaga deputātiem bija tā mēnešalga?). Opā, lillā, tad jau vēl var uzdzīvot! Sabučoties ar draugiem rosļikoviešiem, kuri pirms izdošanas tiesāšanai tik dedzīgi aizstāvējuši (kā viņiem mēles nenokalta?), paņirgt internetā par Latvijas tiesu sistēmu un to, cik naivi un stulbi ir visi visapkārt, jo tādai, jupis viņu rāvis, itin neko taču nevar padarīt. Ja arī beigās izmetīs no Saeimas, tāpat nebūs zaudētāja – ar šo nožēlojamo šovu ,,slavenā blogere” nešaubīgi būs iemantojusi vēl lielāku fanu pulku. 

Ziniet, visu šo rakstot, ko iesāku kā joku, beigās sametās šķērma dūša. Līdzīgi notika, trešdienas vakarā iemetot aci Dombura raidījumā, kurā tika diskutēts par to, kas notiek ar algu pieaugumu politiķiem un amatpersonām un sabiedriskajā sektorā. Atzīšos, ka pilnībā noskatīties pusotru stundu garo raidījumu bija grūti. Tu klausies un saproti, cik traki uzblīdis un pārsutis ir viss šis, vienā vārdā ietverot, augšas kantoris – to mēs darām un šito, diskutējam un monitorējam, strādājām sviedriem vaigā, bet piecu, sešu gadu laikā (tāds termiņā izskanēja!) diemžēl vēl neesam tikuši līdz rezultātam… Bet tur taču darbojas visa tā milzu armija – visi, visi tie, par kuru superalgām diskusija sarīkota. Plus tūkstoši ierēdnīšu, mazās, čaklās skudriņas, kas nav tikušas pie algas pielikuma gadiem, un kam arī ļoti vajag, bez jokiem vajag. Tad sakiet, kādi vēl priekšnoteikumi nepieciešami, lai galu galā sistēma tiktu sakārtota?! ,,Šeit ir vadītāji, kas vispirms domā par sevi un tikai tad par citiem,” galu galā secināja "manabalss.lv" iniciatīvas "Par algu iesaldēšanu Valsts prezidentam, ministriem un citiem tautas kalpiem" autore Nora Freimane, kuras argumenti bija vienkārši un saprotami, tikai diemžēl izskatās, ka nekas nav mainījies kopš Plūdoņa laikiem. ,,Divi pasaules”, kur vienā ļaudis cīnās par izdzīvošanu, bet otrā ļaujas bezrūpīgai uzdzīvei, kam līdzekļu atliku likām. Nu labi. Es pat nerunāšu par to, vajag vai nevajag tās priekšstāvju nelaimīgās algas pacelt kosmiskā līmenī. Bet tieši ētiskais aspekts. Tātad, kā jautāja Freimanes kundze – vispirms pašiem un tad tiem, kas jau gadiem gaida, bet nesagaida? ,,Ašeradena kungs, vai ir tā?” Domburs noprasa tieši un skaidri. Un sākas vecā izlocīšanās, līču loču staigāšanas, apiešanas, sevis aizstāvēšanas dziesma. ,,Es aicinātu novērtēt, ka ilgstošā procesā beidzot ir izveidota sistēma, kas ir salāgota ar citu valstu sistēmām. Šobrīd modelējam, mēģinām salāgot, cilvēki mēģina rēķināt utt.” Ak vai, cienītais. Jums jautāja vienu, bet jūs atbildat ar to pašu citu, kas jau malts un viļāts pusotru stundu! Un beigās pat Domburs pieslēdzas vecajam labajam Mērfijam: ,,Jebkuru problēmu var aizvietot ar lielāku.” Fakts, ka var. Neba nu mēs tāpēc būsim veselāki vai laimīgāki, ka beidzot augstās amatpersonas sajutīs vēlmi apstāsies savā rijībā, ja vien pirms vairākiem gadiem pieņemtais likums nespiedīs ēst vēl, arī tad, kad vēders jau pilns. Neba nu. Tikai mazliet kauns viņu vietā. Jautājums par solidarizēšanos ar tautu daudziem tik grūtajos apstākļos tā arī palika neatbildēts… 

Mans vīrs, kuram vienmēr nolasu kārtējo vēstuli pirms sūtīšanas redakcijai, saka, ka pēdējā laikā esmu kļuvusi šausmīga pesimiste. Piekrītu. Vainoju slimību un ceru, ka pāries. 

Lai jums visiem laba veselība, draugi!