Decembra sākums. Kārtējais gads čāpo uz galu. Tikko pamanīju, ka plauktā līdzās rakstāmgaldam joprojām stāv neizmests pagājušā 2021. gada dienu plānotājs, tepat pa rokai šī gada eksemplārs, kam arī jau pāršķiramas pēdējās lapas – draugi, kur paliek laiks?!  

Nejauši ieskatījusies pasē, sapratu, ka derīguma termiņš pie beigām un ar steigu jāmaina dokumenti. Jau?! Šķiet, ka nupat nesen tas tika izdarīts, bet izrādās, ka desmit gadi paskrējuši. Des-mit ga-di! Tikai manā vecumā beidzot ,,pielec”, cik tas tomēr īss laiciņš, samērojot ar cilvēka mūža kopīgo garumu (vai īsumu, ja izvēlamies pesimistisko variantu). Pat pieņemot, ka piedzīvosim simto jubileju, tā ir tikai viena desmitā daļa no dzīves. Tikai! Pirmās pārdesmit vasaras un ziemas paiet bērnības un agrās jaunības zīmē, kad vispār vēl īsti nesaproti, kas ir kas. Pēdējie desmit, lai Dievs man piedod, arī bieži nav ideāli pilnvērtīgai dzīvošanai. Kas paliek? Ak vai, tāds mazumiņš vien. Vienreiz nomaini pasi, otrreiz, un trešajā reizē saproti, ka dzīve ripo ,,no kalniņa lejiņā”. Protams, protams, katram vecumam savs skaistums un tā tālāk, pret to neiebilstu. Tikai – kāpēc tik ātri?!   

Kaut kur pa ausu galam dzirdēts, ka ar dokumentu maiņu mēdzot būt problēmas, un izskatās, ka taisnība – papētot internetā, redzams, ka pieteikšanās uz jaunu pasi un ID karti nav iespējama ātrāk par martu, jo visas vietas jau aizņemtas, pilnīgs ku-kū! ,,Ko darīt, ja vajag ātrāk? Janvārī beidzas termiņš,” pa telefonu jautāju laipnai Pilsonības un imigrācijas dienesta darbiniecei. ,,Brauciet jebkurā laikā un stājieties dzīvajā rindā, sagaidiet savu kārtu un tiksiet pie papīriem,” skan iedvesmojoša atbilde. 

Sacīts, darīts. Cēsu pasu daļā viss noorganizēts perfekti – numuriņš, divas rindiņas (viena tiem, kas pieteikušies iepriekš, otra tādiem kā es), pusstundas laikā lieta darīta. Tieku laipni apkalpota, jau pēc pāris nedēļām varu braukt pēc jauniem papīriem. Kam dokumentu nomaiņa aktuāla, lūdzu, ielāgojiet, ka nevajag cepties par neiespējamo pierakstīšanos, vajag celties un doties, un viss notiks. Vismaz Cēsīs noteikti. Dienas prieks! 

Cēsis vispār ir kolosāla pilsēta – jau otro reizi manā dzīvē Vecpiebalgas pagasta rajona (paga, nē, šoreiz novada) centrs. Skaista, sakopta, ar savu īpatnēju auru. Viena no vecākajām Latvijas pilsētām, kuru tirgotāji, kas kuģojuši pa Gauju, zinājuši jau pirms tā saucamajiem vācu laikiem. Mazliet jaunākos laikos Livonijas ordeņa mestru rezidence. Interesējoties par vēsturi, pārsteidza fakts, ka 18. gadsimta vidū, kad krievu ķeizariene Elizabete Petrovna Cēsu pilsmuižu uzdāvināja savas impērijas kancleram Aleksandram Bestuževam-Rjuminam, pilsētā izcēlās milzīgs ugunsgrēks, pēc kura no Cēsīm nekas daudz pāri nepalika. Starp izdzīvojušajiem pilsētiņas iedzīvotājiem un pilsmuižas īpašnieku izcēlās konflikts, kura rezultātā trakais krievs pavēlēja uzart visas ielas un apsēt tās ar auzām. Kurš protestēs vai aiztiks, tam galva nost! Spējat iztēloties to ārprātu? No vienas puses ārprāts, no otras - nekas jauns.

Krievu vājprātīgo ālēšanos katru dienu rāda ziņās, un nu jau esam tā pieraduši, ka vairs nemostamies naktī, lai ziņu plūsmā apskatītos, vai tas galvenais mērglis nav parauts uz elli un vai Kremli beidzot nav noslaucījuši no zemes virsas. Pierodam. Un dzīvojam, kamēr lemts. Dažs labs pavisam mierīgi. Nesen dzirdēju, kā viens paziņa teica: ,,Kamēr nekaro pie mums, tas, kas notiek Ukrainā, uz mani neattiecas.” Jā, ļoti dažādi esam. Arī šai ziņā dažādi, kaut liekas – nu reiz taču ir pienācis mirklis, kad jābūt vienotiem domās un darbos, jāpalīdz ukraiņiem, cik vien katra spēkos. Starp mums ir varoņi, kuri nav paguruši – pako humānās palīdzības maisus, remontē un piegādā tehniku, ziedo naudu, lej sveces un ada zeķes, bet uzrodas arī tādi, kuri, īpaši valsts svētku laikā, sāk burkšķēt, ka mums tak pašiem ir savi karogi, ko var visu laiku tos svešos Ukrainas karogus vicināt. Mīļie ļaudis, ja ,,tie svešie” necīnītos par savu tēvzemi kā lauvas, mēs tik mierīgi te vis nesēdētu un nesaiņotu saviem bērniem Ziemassvētku paciņās piparkūkas. Pat bailes iedomāties, kas ar mums būtu, ja ne drosmīgie un pašaizliedzīgie ukraiņi – ziemas aukstumā bez apkures, elektrības un sakariem, bieži bez jumta virs galvas, bez pārtikas un ūdens. To prātam grūti aptvert, kur nu vēl iztēloties sevi viņu vietā. Tāpēc nevajag zaimot. Kad gribas gremzties, šai ziņā tomēr mēģināsim pieturēt mutes. Jā, mums arī te problēmu netrūkst, daudziem tās ir pat ļoti lielas, bet viss ir pārdzīvojams, kamēr valda miers. 

Rīt iedegsim otro Adventa svecīti. Ziemassvētku gaidīšanas laiks, cerams, palīdzēs vairot gaišumu, dos cerību un atnesīs prieku sirsniņās.