Apritējis gads, kopš katru sestdienu rakstu Jums vēstuli no Piebalgas. Gads, kuru uzsākot, bildējos ceriņos un rakstīju, ka esam noguruši no kara, kas kaimiņos plosījās jau ceturto mēnesi, un ,,gribam dzīvot, vienkārši dzīvot, un lai ceriņi smaržo pār mums, un ir zilas debesis, un ābeles lai zied dzērveņu debesmannas krāsā”. Toreiz likās, ka baisie skati, ko rādīja TV, nav realitāte, bet murgs. Diemžēl šodien šis murgs turpinās, un pasaule bezspēcīgi noskatās, kā viena prātu zaudējusi agresorvalsts pazudina tūkstošu dzīvības, piespiež tērēt miljardus visa veida ieročiem un draud iznīcināt planētu ar atombumbu. Prātam neaptverami, bet fakts. Tomēr ceriņi zied… 

Mani interesē vēsture, ļoti. Dažbrīd, kad no sirds aizraujos ar savu topošo romānu varoņu ,,izsekošanu”, pašai šķiet, ka nemaz īsti vairs nedzīvoju realitātē, bet gadsimtu vai divus iepriekš. Vai es to gribētu? Iekāpt laika mašīnā un izkāpt no tās, piemēram, zviedru Vidzemē? Vai Kurzemes hercogistē, kad to pārvaldīja uzpūtīgais Bīrons? Jā, bet tikai uz mirklīti un ar garantētu iespēju jebkurā brīdī atgriezties atpakaļ. Jo, daudz pētot un lasot, esmu ieguvusi simtprocentīgu pārliecību, ka nekad vēl mēs, latvieši, savā zemē neesam dzīvojuši tik labi kā tagad. Nekad! Tāpēc daudzu gaušanās par pretējo, manuprāt, ir vistīrākā zaimošana. Ja tev šķiet, ka viss ir slikti, vienkārši paskaties atpakaļ. Kaut vai uz dažus desmitus gadu senu pagātni. Jā, varbūt tieši uz to. 

Patlaban, meklējot, krājot un apkopojot materiālus jaunam romānam par krievu okupantu nomocīto pirmās Latvijas brīvvalsts dzejnieci Ilzi Kalnāri, kuras popularitāte pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās sasniedza kalngalus ar garstāstu ,,Aktrise Ragārēs”, kārtējo reizi pārliecinos, ka esam laimīga paaudze, jo septiņdesmit gadus savā zemē neesam pieredzējuši visbriesmīgāko, kas var būt – karu. Tomēr karš ir bīstami tuvu, tā elpa dvašo pakausī, un tā ir baisa sajūta, jo atgādina kaut ko reiz jau piedzīvotu. Studēju pētnieku darbus par 1940-to gadu, kad mana topošā romāna varonei apritēja divdesmit divi. Literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona grāmatā ,,Auseklītis zem āmura un kāškrusta” lasu: ,,1940. gada janvāris. Kas notiks ar Latviju? To jautā daudzi latvieši, stāvēdami uz jaunā gada sliekšņa, jo hitleriskā Vācija uzbrūk kaimiņvalstīm, turpinās PSRS-Somijas karš, Latvijā kopš pagājušā gada oktobra darbojas staļiniskās PSRS kara bāzes. Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis vecgada pēdējās dienas runā bija sacījis: ,,Mēs darbos esam allaž rādījuši, ka gribam un mākam strādāt, esam pierādījuši savu tēvzemes mīlestību, gatavību paciest grūtības, gatavību upurus nest unziedoties. Tas tā būs arī nākotnē - un tad Latvija, mūsu patstāvīgā, neatkarīgā Latvija, zels un plauks laiku laikos.”” 

Iztēlojos sevi tā laika vienkāršā Latvijas pilsoņa ādā. Kādas sievietes, kurai ir trīs mazbērniņi kā man un vienīgā vēlēšanās, lai viņi augtu veseli un laimīgi, ādā. Draiskas meitenes, talantīgas jaunas dzejnieces ādā (to nākas darīt, lai uzrakstītu romānu). Ko domāt tādā situācijā, kā neapjukt, uz ko cerēt, kā rīkoties? Nē, Dieva dēļ, nevilksim paralēles, jo tas ir pārāk biedējoši, un tomēr… 

Četrdesmitā gada piecpadsmitajā janvārī mūžībā devās dzejnieks, Tēvzemes balvas laureāts Vilis Plūdons, kurš rakstījis spārnotās rindas: ,,Tev mūžam dzīvot, Latvija, kā saulei, kas mirdz debess klajā!” Pavadot dzejnieku pēdējā gaitā, neviens nevarēja paredzēt, ka mūsu pirmajai neatkarīgajai republikai atlikuši vairs tikai daži mēneši. 

Pirmajā martā nomira viens no visnacionālāk noskaņotajiem Latvijas literārās druvas kopējiem Edvards Virza, kurš īsi pirms nāves piedzīvoja savu slaveno ,,Straumēnu” astotā, grezni noformētā izdevuma, piedzimšanu. Tauta raudāja par ģēnija zaudējumu, vēl nezinot, ka pavisam drīz uz piecdesmit gadiem pazaudēs visu, kam sakars ar nacionālu valsti. Aprīlī dzejnieks Vilis Cedriņš dzejolī ,,Laikmeta dziesma”, ko publicēja ,,Daugavas Vēstnesis”, rakstīja: ,,Mūsu robežas un ceļus sveša vara nepārkāps.” Laikam taču tā arī domāja? 

Maijā Latvija, kuras veselīgajā miesā kā dēles jau bija iezīdušās PSRS militārās bāzes, vēl nosvinēja 15. maija dienu, kad bez gala un malas tika slavināts prezidents Ulmanis. Pēc mēneša Daugavpilī dziesmu svētku dalībnieki vadoni tribīnē vairs nesagaidīja, tikai trīsreiz nodziedāja tautas lūgsnu ,,Dievs, svētī Latviju!”, jo pienāca ziņas, ka PSRS karaspēks pēc lielvalsts vadības draudiem Baltijai jau okupējis Lietuvu. ,,Kas bijis, tas pagalam, draugs. Bet mēģināsim vēl dzīvot,” toreiz esot teicis žurnālists Jūlijs Lācis ,,Atpūtas” redakcijā ienākušajam rakstniekam Alfrēdam Dziļumam. Mēģināsim dzīvot... Kādiem izdevās, bet ļoti lielai daļai nē. 

Traģiskākās Latvijas vēstures lappuses nav viegli šķirstīt. Gribētos aizmirst to visu kā murgainu sapni, pielikt punktu un izmest miskastē. Diemžēl ne karš, ne okupācija un ar to saistītās šausmas nebija sapnis. Piecdesmit gadus vecā Ilze Kalnāre, kara laikā krievu karavīru izvarota un vēlāk okupācijas varas piesmieta, izdarīja pašnāvību 1968. gada rudenī. Es toreiz mācījos otrajā klasē… 

Vēsture ir tepat līdzās un runā ar mums katru mirkli. Tā veidojas katru mirkli. Tikko raudāju, ieraugot soctīklos publicēto attēlu ar ukraiņu opīti, kurš sadudzis pie deviņus gadus vecās mazmeitas mirstīgajām atliekām. Arī meitenītes māte gājusi bojā nesen notikušajā uzlidojumā. Iedomājaties? Tas notiek tepat līdzās! Un nebeidzas! Tāpēc nekad nezaimojiet, sakot, ka Latvijā viss ir slikti. Mēs esam izredzēti. 

Šeit nevaru nepieminēt pagājušajā nedēļa piedzīvotos lieliskos, garu pacilājošos un tautas vienotību stiprinošos svētkus, ko mums sagādāja Latvijas valstsvienības hokejisti. Tas bija fantastiski, cita vārda nav! Sajust, ka mūsu ir daudz, ka esam vienoti, ka spējam būt viena liela, pozitīvi noskaņota tauta. Latvieši vai krievi, ukraiņi vai poļi, nav svarīgi – mēs bijām kopā, un tas bija skaisti! Šī sajūta jāpatur sirdī, lai ilgam pietiek. Runu bija daudz, prieka un aizkustinājuma asaru un laba vēlējumu tāpat. Visi kā viens skandēja pateicību Latvijai! Sen tik pozitīvi nebijām jutušies. Pagaisa sīkie kašķi, aizmirsās kaktu gaudotāju zaimi, valdīja vistīrākais prieks. Un tie skaistie hokejista  mammas vārdi – ja mēs katrs, strādājot savas zemes labā, darītu to tā, kā mūsu puiši, cīnoties par uzvaru, tad Latvija būtu visīstākā laimes zeme. 

Būs vai nebūs laimes zeme, pirmkārt, atkarīgs no mūsu priekšstāvjiem. Trešdien bijām liecinieki vēsturiskam mirklim, kad tika ievēlēts jaunais Valsts prezidents. Edgars Rinkēvičs – visu cieņu viņam. Ticam un ceram un novēlam, lai izdodas paveikt visu labāko savas valsts un tās pilsoņu labā. Kā teicis Atis Kronvalds: ,,Lai patiesības gaisma ir mūsu karogs, kas mūs savieno; lai neizlocīta taisnība ir mūsu šķēps, ar ko karot pret netaisnību; lai nešaubīga pienākuma apziņa ir bruņas, kas mūs izsargā no nāvīgiem cirtieniem; lai skaidra tēvu zemes mīlestība mums der par avotu, iz kā smeļams spēks un spirgtums, kad spēki kam pagurtu dzīves grūtībās."

Spēku un izturību visiem! Mīliet un esiet mīlēti. Uz tikšanos! 

P.S. Dienā, kad līksmoju par hokejistu panākumiem, saņēmu atteikumu no VKKF – mans pieteikums romāna rakstīšanai par Ilzi Kalnāri esot ,,mazāk aktuāls konkursā iesniegto projektu kontekstā”. Tomēr apsolu, ka romāns būs. Jo man noteikti ir tas avots, no kura spēku un spirgtumu pasmelties.