Kauna un baiļu sajūta ir milzīgs šķērslis, kas traucē seksuālās vardarbības upuriem – bērniem – par notiekošo pastāstīt pieaugušajiem. Bieži vien tieši apkārtējo attieksme un viedokļi cietušā traumu saasina, tādēļ Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) akcijā “Pārtrauc klusēšanu!” šai problēmai pievērš uzmanību. 

No seksuālās vardarbības cietušajiem bērniem apjukums un bailes var būt pārāk spēcīgas, lai viņi paši vērstos pēc palīdzības. VBTAI Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Anda Sauļūna saka: “Līdzīgi tas ir arī ar pieaugušajiem, kuriem reizēm ir aizdomas par to, ka varbūt kaut kas būtu varējis notikt. Ir bailes kādu aizvainot, apvainot, kaut kādā veidā izraisīt bērnā negatīvas emocijas. Tāpēc “Pārtrauc klusēšanu!” ir tiešām uzrunājums sabiedrībai – ir kādas aizdomas, ja ir kāda informācija – pārtraukt klusēšanu, runāt, meklēt atbalstu, informāciju, palīdzību.”

Bērnu tiesību aizstāvji uzskata, ka diemžēl joprojām dzimumnoziegumi sabiedrībā ir tabu temats. Par to, ka apkārtējo cilvēku rīcība ir izšķiroša problēmas risināšanā, izsakās arī centrā “Dardedze”. “Mēs nekādi nevaram gaidīt, ka bērns, ja kaut kas notiks, spēs situāciju atpazīt, tad nāks mums pateiks. Tā nebūs. Ja mēs kā pieaugušie nebūsim šo taciņu ieminuši un iesākuši sarunas par šīm tēmām, parādot, ka tā nav tabu tēma, nevaram gaidīt, ka bērns spēs to pats atpazīt, novērst, pastāstīt,” skaidro centra “Dardedze” pārstāve Anda Avena.

Tiesa gan – konkrētas pazīmes, pēc kurām atpazīt tieši dzimumnoziegumu upurus, nosaukt nav iespējams. Tās var būt gan pēkšņa uzvedības maiņa, gan pastiprināta un vecumam neatbilstoša interese par jautājumiem, kas saistīti ar seksualitāti. Anda Sauļūna: “Ļoti bieži ir dažādu ārēju faktoru vainošana – ne tajā vietā, ne tajā laikā, ne tajā apģērbā. Mūsdienās meitenes izskatās jau tāpat daudz vecākas un neatklāj, cik viņām ir gadu. Tā ir ļoti trauksmaina tendence, ko redzēt – ka tiek vainots upuris, nevis cilvēki, kuri šo situāciju izmanto.”

Apzinātai dzimumnoziegumu pastrādāšanai nav attaisnojuma, taču, upurim saskaroties ar pretēju viedokli, vainas sajūta kļūst arvien lielāka, un jo vainīgāks cietušais jūtas, jo smagāk ir lūgt atbalstu. Anda Sauļūna: “Jo vairāk tas sasien tās rokas un jo vairāk mazina vēlmi stāstīt par to, kas ir noticis, jo “iespējams, es pats esmu bijis vainīgs, iespējams, es kaut ko izdarīju nepareizi”, lai gan tā nav.”

Inspekcijā atklāj, ka ik gadu ziņu skaits “Uzticības tālruņa” zvanu centrā un virtuālajā sarakstē pieaug. Šogad desmit mēnešu laikā sniegtas 88 konsultācijas, kas saistītas ar dzimumnoziegumu tēmu. Arī Valsts policijas statistika rāda – reģistrēto dzimumnoziegumu skaits pieaug – pērn tādu bijis vairāk nekā 600. Pārsvarā vardarbība vērsta pret nepilngadīgām personām. Anda Avena: “Ir jāsaprot, ka policijas statistika un citās tādās statistikās mēs redzam tikai atklātos gadījumus, kas ir būtībā aisberga redzamā daļa. Seksuāla vardarbība un seksuāla izmantošana ir visgrūtāk atklājamais, visslēptākais vardarbības veids, tāpēc ir skaidrs, ka šī daļa, kas vēl netiek atklāta, ir būtiski lielāka.”

Visbiežāk bērnus seksuāli izmanto bērnam labi pazīstami cilvēki, turklāt mēdz upurim ieskaidrot, ka notiekošanais jau nav nekas slikts. Aptuveni 60% gadījumu dzimumnoziegumi tiek veikti reālajā vidē, taču seksuāla izmantošana izpaužas arī internetā – mudinot uzņemt kailfoto vai video.