Gleznu un dažādu citu vizuālu darbu izstādes Latvijā nav retums. Sabiedrība tos iepazīst un aplūko, taču gandrīz nekad tas nav iespējams cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Tagad šāda iespēja ir Cēsīs, kur cilvēki ar redzes grūtībām var iepazīt fotogrāfijās redzamos varoņus.
Izstādē “Neredzamās dzīves” izvietotās personu fotogrāfijas un apraksti ir stāsti par neredzīgu un vājredzīgu cilvēku ikdienām. Lai šīs bildes varētu uztvert cilvēki ar redzes grūtību, pie katra no stendiem izvietotas klausules un taktilās zīmes.
“Viņa aizraujas ar floristiku un rokdarbiem, viņai patīk dziedāt un pavadīt laiku skvērā. Viņas kaislība ir puķes, viņa pati arī mazliet ir puķe,” - atskaņotais fragments ir stāsts par Jūliju – jaunāko izstādes varoni un dalībnieci, kurai arī ir redzes traucējumi. Viņu satiekam tieši pie pašas stenda. “Man patīk tas, ka to parāda redzīgiem cilvēkiem, veseliem cilvēkiem. Patīk, ka var izcelties cilvēki, kuri daudz dara. Tas parāda citiem, ka mēs dzīvojam tieši tāpat kā viņi, ka mēs neatšķiramies no viņiem, ka mēs esam viņu starpā.”
Līdzīgs saviļņojums ir izstādes dalībniecei, un reizē arī apmeklētājai Emeritai Maļuginai. “Man ļoti patīk tas, ka esam ievēroti, ka mūs ievēro, ka ar mums kopā cilvēki strādā un ka mēs varam justies brīvi, atvērti, atraisīti. Mums nav tā, kā kādreiz – tu esi invalīds un tev ir jāsēž savās četrās sienās.”
Jāpiemin, ka funkcionāliem redzes traucējumiem ir plašs spektrs – daži cilvēki neredz vispār, citi redz kādos konkrētos leņķos vai attālumos. Veidojot izstādi, arī tas ņemts vērā.
Latvijas Neredzīgo biedrības valdes priekšsēdētājas vietniece Maija Rīvīte stāsta: “Pats būtiskākais ir tas, ka beidzot ir tapusi izstāde, kas ir pieejama praktiski visiem. Kad ejam izstāžu namos, tad ir tikai tik, cik kāds blakus var nolasīt, bet mēs arī zinām, ka tas ir grūti, jo informācijas vienmēr ir ļoti garas.”
Lai arī tie šķiet vienkārši audio ieraksti, ar kura palīdzību var uzzināt par attēlos redzamo, tomēr šiem tiflo komentāriem teksti ir īpaši rakstīti.
Maija Rīvīte: “Man ir tā, ja jūs man stāvēsiet blakus un pateiksiet – tur sieviete dejo, skatās kaut kur debesīs, nevar saprast, par ko viņa tur domā, tad šeit ir izstāstītas viņas emocijas. Tātad – viņa skatās kaut kur tālumā, pēc kaut kā ilgojas, dejo valsi. Tas ir pavisam cits stāsts. Līdz ar to tam, kurš neredz, uzreiz vizualizācija ir. Viņš tā kā stādās priekšā un ieiet tā cilvēka sajūtās, kurš bildē ir redzams.”
Vidzemes koncertzālē Cēsīs apskatīt un izdzirdēt stāstus bez maksas varēs līdz pat augusta vidum. Bez ierakstiem, kas klausāmi pie auss, visā telpā atskaņo arī interviju fragmentus ar varoņiem – cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi.
