Valsts svētku mēnesī un patriotu nedeļā turpinām stāstīt par notikumiem, kas veidojuši mūsu valsts vēsturi. Šoreiz vētures skolotāja stāsta par to, ko būtiski saprast par 11. novembri.

Pagājušā gadsimta sākums Latvijas pastāvēšanā ir bijis bagāts gan uzvarām un panākumiem, gan ciešanām un zaudējumiem, tādēļ Inita Hahalovska, kura ikdienā skolēniem māca vēsturi Dikļu pamatskolā Valmieras novadā, atzīst –  citkārt ir sarēžģīti orientēties vēsturisko notikumu secībā. “Tulīt pēc 1. Pasaules kara Latvija tiek pasludināta kā republika, bet īstenībā vēl ir jāizcīna tā faktiskā brīvība un jānostiprina tās robežas, tad saplūst tie Pirmā pasaules karā strēlnieki, daļa no viņiem ir arī brīvības cīņu cīnītāji, un tas laika posms starp šiem notikumiem praktiski ir tik īss. Cilvēkiem rodas sajukums – nu kas tad tas tāds ir, viens un tas pats, vienā katlā. Brīvības cīņas sākas 19. gada sākumā un ilgst apmēram gadu, novembrī iezīmējas cīņas tieši par Rīgu, par to, lai Bermonta karaspēks, kas bāzējas Kurzemes pusē, Zemgales pusē, lai netiek pāri Daugavai, Rīgas otrā pusē.”

Izšķiroša bija cīņa tieši 11. novembrī, kad neatkarīgās un jaunās Latvijas armija no Pārdaugavas padzina Bermonta karspēku. Mūsu armija vēl bija neliela, jau iepriekš cietuši daudzās cīņās. Gan skaita, gan militarās tehnikas ziņā, pretiniekam bija pārsvars. Inita Hihalovska: “Tas ir tas spēks, ko mēs kā simbolu uztveram, kā Lāčplēsis – pārcilvēcisks spēks.  Tas ir teiku varonis, no folkloras, kas īstenojas cilvēku varonībā, reālos notikumos. Apģērbti, protams, bija, un ieroči viņiem bija tik, cik tas bija pieejams.  Neviens viņus nenodrošināja, nepasargāja ne no lietus, ne no dubļiem, ne no dzeloņstieplēm, kas bija kaujas laukā. Ja bija vajadzīgs izsaukt uguni uz sevi, arī cilvēki to darīji, gāja bojā vai arī bija ievainoti, un ne velti viņi saņēma šos apbalvojumus Lāčplēša kara ordeni dažādas pakāpes.”

Bermontiādes laikā Latvija zaudēja ap 700 karavīru. Augstais valsts apbalvojums piešķirts vairāk nekā 2000  brīvības cīnītāju.