1918. gada 18. novembrī tika nodibināta Latvijas valsts. Tas bija iespējams, pateicoties starptautiskajai situācijai Eiropā un latviešu inteliģences apziņai: tagad vai nekad. Taču gatavošanās šim brīdim bija sākusies jau krietni agrāk.
Mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam pieraduši, ka ir Latvija. Mums ir pašiem sava valsts jau vairāk nekā 100 gadu. Kas bija pirms tam - pirms 1918. gada 18. novembra?
Vēstures skolotāja Ineta Amoliņa skaidro: Latvijas valsts neradās gluži tukšā vietā un ne no kā. Tā aizsākās ar latviešu pašapziņu. “Tā latvieša pašapziņa radās jau 19. gadsimta vidū kopā ar jaunlatviešiem, kad jaunlatvieši paši saprata, ka ļoti liela nozīme ir izglītībai. Izglītotam cilvēkam ir ārkārtīgi daudz jautājumu, uz kuriem tiek meklētas atbildes. Jaunlatvieši ir tie, kas vēlas aicināt savus tautiešus apzināties, ka tu esi latvietis, no tā nevajadzētu kautrēties,” saka Ineta Amoliņa, Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja.
Pašapziņai augot, latvieši uzdrīkstējās arvien vairāk – sāka apvienoties biedrībās, sarīkoja pirmos vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus, organizēja teātra izrādes un kļuva arvien aktīvāki arī politiski, līdz 20. gadsimta sākumā Eiropā izveidojās labvēlīgi apstākļi, lai rastos jaunas valstis. “Faktiski 1917., 1918. gadā notika visu Centrālo un Austrumeiropu pārvaldošo lielo impēriju sabrukums. Krievijas impērija sabrūk, Austroungārijas impērija, kā pēdējā Vācijas impērija, kas turējās līdz 1918. gada rudenim,” skaidro Toms Ķikuts, vēsturnieks, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks.
Šajā laika sprīdī Eiropā izveidojās vairākas jaunas nacionālās valstis. Par spīti vācu varas klātbūtnei, arī politiski aktīvākā latviešu sabiedrības daļa saprata: ir pienācis unikāls brīdis, kad šāda iespēja ir arī latviešu tautai. “1918. gada 18. novembris neapšaubāmi ir viena no svarīgākajām dienām mūsu valsts vēsturē, un šī notikuma būtība ir tā, ka šajā dienā notika svinīgā Latvijas tautas padomes sēde, kurā partiju pārstāvji sanāca kopā svinīgos apstākļos [tagadējā] Latvijas Nacionālajā teātrī, lai pasaulei pasludinātu to, ka ir nodibināta jauna, neatkarīga Latvijas valsts; tās pagaidu pārvaldes institūcijas ir Latvijas tautas padome, kuru veido partiju delegāti, un Latvijas pagaidu valdība,” saka Toms Ķikuts.
Ineta Amoliņa: “Uz šo sanāksmi ierodas arī Kocēnu bijušais skolotājs Apsīšu Jēkabs, un viņš mums ir atstājis ļoti interesantu liecību: savu vēstuli dēlam, kurš dzīvo Gaujienā. Apsīšu Jēkabs iegūst ielūgumu, ieejas karti uz pasākumu, un, lūk, viņš cilvēks savos gados rakstīja šādu vēstuli: “Mums jau te nu notikuši lieli notikumi. Pirmdien atklājās un stādījās priekšā neatkarīgā Latvija. Tā laiviņa nu ir izbraukusi plašajā pasaules jūrā. Lai nu Dievs to sarga un vada!”
Turpmāk šai laiviņai pasaules jūrā ne visos laikos laimējies kuģot mierīgos ūdeņos, tomēr vismaz reizi gadā der atcerēties, ka mūsu valsti pirms daudziem gadiem 18. novembrī izveidoja latviešu tauta – tātad mēs paši.
