Medijpratības pētniece un Vidzemes Augstskolas docente Solvita Denisa-Liepniece laidusi klajā dzejas formātā grāmatu bērniem - “Sazvērestības teorija”, lai jau no mazotnes spētu iemācīt, kā uztvert informāciju. “Tur ir par baumām, par to, ka daba nemīl tukšumu un ka mūsu prāts arī nemīl tukšumu. Prāts vienmēr cenšas aizpildīt arī to informāciju, kuras varbūt pietrūkst. Ja pietrūkst informācijas, tas nozīmē, ka vajag atrast kaut ko no savas pieredzes. Šad un tad mūsu prātam tā darbība ne vienmēr ir veiksmīga, mūsu pieredze dod varbūt nepareizas atbildes, lai aizpildītu informācijas trūkumus. Bieži vien sazvērestības teorijas arī būvējas uz informācijas trūkumu - uz baumām, bailēm. Un tā veidojas panika..”

Lai gan ikdiena ir aizpildīta ar nopietnu pētniecību, ideja rakstīt bērnu grāmatu radās tāpēc, ka pati ir mamma. “Mēs arī zinām, ka ir ārkārtīgi svarīgi strādāt ar bērniem. Šis arī ir veids, kā strādājam ar saviem bērniem. Tas ir tas, kā runājam par šīm lietām, un tas ir tas, ko stāstu saviem bērniem, kad gribu viņu pabrīdināt. Protams, ka nevaru viņiem izstāstīt par teorijām. Es varu, bet - vai viņi sapratīs savā vecumā, jo vecumi ir dažādi. Atbilstoši vecumam ir jaizveido veids un pasakas veido pieredzi. Es uzrakstīju varbūt dienas, dažu stundu laikā pirmo versiju, pēc tam es Marinai teicu, ka “pagaidi, pagaidi, vēl nezīmē, uzrakstīšu vēl; man liekas, ka šis nav pabeigts.” Tad viņa jau atsūtīja projektu, kur bija gan pārtulkots, gan arī provizoriski, kur atradīsies bildes. Kad es ieraudzīju bildes, ka tehnika ir ļoti uzrunājoša.”

Grāmatai palīdzēja tapt divi Vidzemes Augstskolas absolventi - Varenais Sēlis un Marina Heniņa. Solvita uzrakstīja dzejoli, atsūtīja to Marinai un atlika vien ilustrēt. “Es uztaisīju ilustrācijas ļoti ātri, jo mani ļoti iedvesmoja dzejolis un tā ideja. Līdz ar to ir iedvesma un patīk teksts. Ilustrācijas rodas ļoti ātri. Teksts jau diktē tos noteikumus, tad mēs arī izdomājām, ka būs melnbaltas ilustrācijas, jo tā ir mistērija, kaut kas slepens noticis - nezina, kas tas ir. Tāpēc tas ir melnbalts, pelēks un nesaprotams. Vienīgā, kur atklājas patiesība, ir krāsainā ilustrācija. Tas ir tāds kā efekts - tā ir patiesība - visas gaismas ir redzamas, krāsas. Viss skaidrs, ka tas bija dadzis. Pēc tam tālāk turpinās, ka visi to patiesību neredzēja, kaut kur dzirdēja, nenoticēja. Turpinājās tenkas, baumas,” saka grāmatas ilustratore Marina Heniņa.

Marina Heniņa izstāsta, kā tapa ilustrācijas. “Uztaisot traferetu, paņemot tipogrāfijas krāsu un švammīti, tad aizpildot traferetu ar krāsu. Noņemot - pārsteiguma moments. Tu plāno, kā sanāks, bet, kad redzi tikai tad, kad noņem.” Ilustrācijas tapa vakaros, jo dienā laiks bija jāvelta mazajam bērnam.

Solvita Denisa-Liepniece sākotnēji dzejoļus uzrakstīja krievu valodā, pēc tam ar Varenā Sēļa palīdzību, tā tika tulkota. Lai gan šī grāmata ir bērniem, arī pieaugušie var mācīties un izprast kritisko domāšanu.