Intervija ar "Estonia" traģēdijā izdzīvojušo latvieti

Pirms 26 gadiem notika prāmja “Estonia” traģēdija, kas ir Eiropā lielākā jūras katastrofa, līdzi sev paņemot 852 cilvēku dzīvības. Nupat Igaunijas premjerministrs nācis klajā ar paziņojumu, ka būs jauna izmeklēšana, jo atklāti jauni fakti, kas iespējams maina kuģa nogrimšanas iemeslus. ReTV sarunājās ar Intu Kļaviņu, vienu no sešiem latviešiem, kurš izdzīvoja kuģa traģēdijā.

Tas bija auksts un vējains septembra vakars, un no Tallinas ostas savā kārtējā ceļojumā devās prāmis “Estonia”. Uz klāja uzkāpa 989 cilvēki, un diemžēl lielākajai daļai tas izrādījās pēdējais brauciens. Ints Kļaviņš ReTV Ziņām atzīst, šogad 28.septembris mazliet atgādināja dienu pirms 26 gadiem: “Kad tuvojas septembra beigas, tas pats laiks, tas tā kā kaut kādā mērā izsauc tās atmiņas par to dienu, kas bija 26 gadus atpakaļ. Interesanti ir tas, ka no vienas puses ilgs laiks ir pagājis - 26 gadi, tie notikumi, tie ir, es tos atceros ļoti detalizēti un sīki, nav tā, ka sāktu kaut ko aizmirst.”

Ints ar prāmi “Estonia” devās brīvdienās pie savas līgavas, tagadējās sievas un bērnu mātes, lai Stokholmā pavadītu brīvdienas. Lai arī tajā dienā valdīja spēcīgs vējš, nekas neliecināja, ka tuvojas nelaime. Inta kajīte atradās pašā kuģa apakšstāvā, zem autoklāja kuģa priekšgalā, vietā, kur pēc oficiālā slēdziena sākās traģiskie notikumi.

“Ap pus 12 nāca tas spēcīgais sitiens, kas satricināja visu kuģi, un es vēl nodomāju, kas tas? Nu, tās bija sekundes, sekundes un nāca otrais sitiens, un tas jau bija vēl spēcīgāks par pirmo, satricināja visu kuģa korpusu, kaut arī kuģis bija liels 150 metri garš un 50 - plats, un kaut kādi seši stāvi tam bija,” atceras viens no sešiem izdzīvojušajiem latviešiem.

“Uzreiz pēc šī otrā sitiena bija ļoti spēcīga tāda, gar kuģa apakšu, tā skaņa bija tāda, ka likās, tas ir uzskrējis uz klints vai kaut kā tamlīdzīga. Kā vēlāk izrādītājs, tas bija nolūzušais kuģa vizieris, kas nobrauca gar kuģa apakšu. Un bija skaidrs, ka ir noticis kaut kas ļoti nopietns, jo pēc šī otrā sitiena kuģis uzreiz izmainīja savu stāvokli, tas krietni sasvērās, nevis nedaudz, bet krietni.”

Tālāk jau sekoja notikumi, kurus Ints ar katru sīkāko detaļu atceras vēl šodien. Klausoties viņa atmiņās, šķiet, tas vilkās stundām ilgi - brīdis, kad viņš pameta savu kajīti līdz brīdim, kad ar citiem pasažieriem jau atradās glābšanas plostā jūrā, tomēr tā bija pusstunda.

“Citreiz cilvēki vaicā, vai kaut kādu paniku varēja redzēt kuģa iekšienē, nekādu paniku nevarēja redzēt, tāpēc, ka viss notika tik ātri, kad vienkārši nevarēja nekāda panika rasties, jo tur neviens nevarēja ne paskriet vai kaut ko tādu, tu ātri vispār neko nevarēji izdarīt, katra tā pārvietošanās bija saistīta ar lielu piepūli,” stāsta Ints.

Viņš atceras, esot traģisko notikumu virpulī, bijusi tikai viena doma - cīnīties par savu dzīvību. Tomēr arī stiprākie salūzt. Pēc vairākām stundām atklātā jūrā glābšanas plostā, kur nācās sēdēt aukstā ūdenī, bez drēbēm un ar stiprām muguras sāpēm, bija moments, kad sapratis - vairs nevar izturēt. Tajā brīdī viņš sācis domāt par Dievu. “Pavisam vienkāršu lūgšanu es teicu, Kungs Jēzu, ja tu gribi, tad izglāb mani, bet ja ne, tad vienkārši, lai tas viss beidzās. Un interesanti, ka pēc tās lūgšanas vieglāk palika kaut kā atkal, tā kā otrā elpa. ka tu atkal vari, kaut kāds spēks atnāk, kaut kāda cerība.”

Ints saka, tā bija cerība, kas deva viņam spēku. Intu un pārējos no plosta izglāba somu kuģis “Viking Line”, un lai arī pirmie glābšanas mēģinājumi nebija veiksmīgi, tomēr brīnums notika. Viņš ir viens no 138 izglābtajiem, viens no sešiem latviešiem, kurš traģēdijā izdzīvoja.

“Faktiski, es pilnīgi varu teikt, ka katrs cilvēks, kas tur izglābās, tas ir tiešām brīnums, jo apstākļi bija nu ļoti smagi.”

Ints atzīst, pēc tam runājis ar savu ģimenes draugu, pieredzējušu jūrnieku, un viņa vērtējums bija tāds, ka tikai vētra un vējš nevarēja izraisīt tādu avāriju. Arī viņš gadu gaitā seko līdzi notikumiem ap kuģa nogrimšanas mistēriju, jo jautājumi ir vairāk nekā atbildes.

“Tik liela mēroga traģēdijai nav noilguma kā tāda, tas ir ļoti labi, ka ir kaut kādas liecības, un cilvēki, kas nevarēja iepriekš runāt, kad šogad, paejot 26 gadiem kopš avārijas, ka viņi var sākt runāt un dot savas liecības un lietu var izskatīt tādā rakursā un gaismā, lai iedotu cilvēkiem atbildes - kas tad tiešām bija tie faktori, kas noteica to, lai tik liels kuģis tik īsā laikā nogrimtu tepat mūsu acu priekšā.” 

Traģēdijā gāja bojā pasažieri no daudzām valstīm, un tuvinieki, kuri pazaudēja savus mīļos, joprojām grib konkrētas atbildes, nevis spekulācijas. Joprojām ik gadu šo dienu piemin Ints. Lai arī tradīcija - visiem izdzīvojušajiem latviešiem doties pie jūras, palēnām izzūd, atmiņas paliks uz mūžu. Tikmēr visa pasaule seko līdzi turpmākajai izmeklēšanai, kur vrakā atklāts līdz šim nezināms caurums, kurš visticamāk radies no kuģa ārpuses.