Jau vairākus mēnešus sociālajā medijā Instagram var sekot līdzi piena galdu galerijai un stāstiem tam īpaši izveidotā kontā @pina_golds. To uztur Amanda Anusāne, viņai palīdz arī Vizma Mičule, bet stāstus iesūta konta sekotāji. Pagaidām lielākoties no Latgales, kas ir Amandas un Vizmas dzimtā puse, taču viņas cer, ka laika gaitā izdosies aptvert arī visu Latviju un varbūt ne tikai to.
Amanda stāsta, ka piena galdi kā objekti viņu piesaistījuši jau sen, bet ideja par Instagram kontu radusies pamazām. “Pagājušajā ziemā, braucot kopā ar Vizmu, līdzi bija paņēmusies piena pudele, un tā netīšām sanāca uztaisīt fotosesiju pie viena piena galda. Tā visu ceļu diskutējām par piena galdiem, Pārtikas un veterināro dienestu, beziepakojumu sistēmu agrāk un tagad, pienu, saimniecībām un visu citu, kas saistās ar piena galdiem. Šovasar braucu no Rēzeknes uz laukiem un ieraudzīju, ka manā ciemā Kaupieros parādījies svaigs, melns piena galds, nu tik jau skaists, ka padomāju: “Lūk, ja es būtu influencere, tod varētu to ielikt Instagram, tā Kaupieri varētu kļūt slaveni, jo tas pagaidām ir krutākais objekts šeit.” Starp citu, to piena galdu ir taisījis vietējais galdnieks,” atklāj Amanda.
Kā izšķirošais elements Instagram konta izveidē bijusi Lūznavys muižā apskatāmā šveiciešu multimākslinieka Vinsenta Flikigera personālizstāde “Noir sur Blanc un citas krāsas”, kur arī bija redzams piena galds, kam pielikti spārni. Tas ticis pozicionēts kā Latvijas lauku ainavu izzūdoša vērtība. “Tā tie piena galdi ik pa laikam man pa prātu dancoja, bet izstāde bija kulminācija, kad es patiesi sapratu: “Nē, šie mazie arhitektūras pieminekļi nevar tā pazust nepamanīti!” Ļoti daudziem ir atmiņas ar tiem, piena galdi daudz ko vēsta par laiku un mums. Tāpēc izveidoju Instagram profilu un nosaucu par “piena galdu vēstniecību”. Bet pati profila ideja ir paņemta no Instagram profila @societyofloneley, kuru man parādīja Vizma. Šajā profilā kāda meitene aicina cilvēkus iesūtīt viņai vientuļos krēslus no dažādām neierastām vietām,” skaidro Amanda.
Kas tieši piena galdos tik īpašs? “Pirmkārt, tas, ka piena galdu nevar nopirkt veikalā gatavu, tam nav vienota standarta. Katrs saimnieks piena galdu taisa pēc sava individuālā “projekta” un pieejamajiem resursiem. Pārsvarā izejmateriāls ir koks, bet ir arī dažādas metāla konstrukcijas. Ja skatāmies uz piena galdu dizainu, tad arī tas ir pilnīgi brīvs cilvēku fantāzijas lidojums – daži piena galdi ir ļoti minimālistiski, citos ir kādi dekoratīvi elementi. Redzēts pat piena galds ar kokgriezumiem! Vēl sevišķākus piena galdus padara tas apstāklis, ka to laiks ir skaitīts. Tagad daudzās vietās piena galdi vairs netiek izmantoti piena nodošanai, tāpēc, ka piena mašīna pienu paņem “pa taisno” no piena mājiņas un piena mašīnas ir aprīkotas ar šļūteni, pa kuru pienu izpumpē no kannām, kurām vairs nevajag būt saliktām uz paaugstinājuma – tās var stāvēt uz zemes. Tāpēc piena galda galvenā funkcija – platforma ērtai piena kannas paņemšanai un ieliešanai mašīnas tvertnē – vairs nav vajadzīga. Bet esam ievērojušas, ka daudzi piena galdi joprojām kalpo kā pastkastīšu statīvi,” tā Vizma.
Cilvēku interese un atsaucība esot pārsteidzoši liela. “Atsaucība ir negaidīti liela, es necerēju, taisīju tikai tā – arhīvam. Man ļoti patīk auditorija, esmu atklājusi tik daudz interesantu Instagram profilu, kurus nezinātu, ja nebūtu šā profila. Cilvēki ir aktīvi, spiež laikus, atbild uz jautājumiem, raksta komentārus, ziņas, iesūta savas bildes. Ļoti daudzi stāsta savas atmiņas, tas ir tik jauki. Visvairāk mūs pārsteidzis puisis, vārdā Ričards Benislauskis, kurš mums iesūtīja bildes un stāstu par piena galdu, kuru pats taisījis trīs dienas un savā dzimšanas dienā vecvecāku mājas pagalmā novietojis kā dekoru. Viņš to integrēja dzimšanas dienas spēlē, kur viesiem pie tā vajadzēja nobildēties un ielikt Instagram bildi ar mīļāko stāstu par to. Man prieks par katru atgriezenisko saiti nu auditorijas,” smaida Amanda.
Visvairāk piena galdu esot palicis tieši Latgalē. Iespējams, tāpēc, ka Latgalē ir vairāk mazo saimniecību, kuras pienu ražo tādos apjomos, ka nodošana uz piena galda ir ērtākais veids, kā pienu dabūt piena mašīnā. Arī visvairāk iesūtīto stāstu un fotogrāfiju ir tieši no Latgales. “Ir arī daži Vidzemes piena galdi. No Kurzemes un Zemgales pagaidām nav, bet ceru, ka tur arī kāds atradīsies. Ik pa laikam parādās kāds interesants fakts vai atklāsme. Piemēram, Zemgalē piena galdu sauc par “kannu beņķi” vai “piena krāģi”, Vidzemē – “piena steķi”, Kurzemē nezinu, laikam tāpat – “piena galds/novietne”, tik zinu, ka mana vecuma paziņa Kurzemē dzīvē nav redzējusi piena galdu savā pusē,” Amanda smejas, ka tur droši vien vairāk zivis ķēra, nevis govis turēja. Tāpat Amanda un Vizma atklājušas, ka arī Somijā un Norvēģijā joprojām ir gana daudz piena galdu, Somijā pat esot to muzejs.
Abām piena galdu entuziastēm netrūkst savu personīgo atmiņu par piena galdiem. “Visu bērnību dauzījāmies uz tiem, tagad krustbērni dara to pašu uz tā paša babas piena galda. Tā ir tik silta sajūta, it kā skatīties uz sevi no malas. Ar draudzenēm arī bieži tikāmies pie vienas vai otras ģimenes piena galdiem. Kad parādījās telefoni, tad piena galdu izmantojām kā statīvu, uz kā nolikt telefonu ar taimeri un taisīt dumjas bildes vai video. Tolaik nedomājām, ka vajadzēja darīt otrādi – bildēties ar piena galdu. Tas pusaudžu gados bija tāda laba platforma, kur ar draudzenēm piesēst un padomāt. Laukos ceļmalās jau nav soliņu, un šo funkciju mums labi pildīja piena galdi. Turklāt piena galds ir augstāks par parastu soliņu, un vasaras vakaros uz tā var labi skatīties zvaigžņu lietu. Guli izlaidies uz piena galda un skaties uz Piena ceļu!” Tāpēc arī Amanda labprāt uzklausītu citu atmiņas par piena galdiem. “Noteikti gribētos savākt vairāk cilvēku stāstu. Pat ja tās ir tīri sentimentālas vai personīgas atmiņas par zirņu ēšanu uz piena galda laukos pie vecmāmiņas vai bučošanos uz piena steķa pēc zaļumballes, “Piena galdu vēstniecība” priecāsies par katru stāstu par šiem izzūdošajiem Latvijas ainavas objektiem.”
