Ilzeskalnā un Ogrē piemin fotomākslinieku Jāni Gleizdu

Pasaules atzinību guvušajam fotomāksliniekam Jānim Gleizdam piemiņas vieta izveidota Rēzeknes novada Ilzeskalna apkārtnē - vietā, kur aizvien redzami viņa dzimtās mājas pamati. Fotogrāfi no visas Latvijas šeit ik gadu maija vidū, kas ir izcilā fotogrāfa dzimšanas dienas laiks, tiekas talkā. Šogad, ievērojot piesardzības, pasākumus noritēja krietni mazākā pulkā.

Latgales fotogrāfu biedrības valdes loceklis Juris Laizāns stāsta: “Mēs paspējām uztaisīt ugunskura vietu, kur pagasts bija laipni akmeņus savedis, sagatavojis. Tagad tikai jāmēģina iekurt. Apkārtni piekopsim, te jau meitenes vairāk paravē celiņus. Cilvēki redz, ka tāda piemiņas vieta ir arī, varbūt kāds apstājas un arī izlasa, kas uz pieminekļa rakstīts ir.”

 “Mēs gribam saglabāt un popularizēt, un, es domāju, ka tas vecais teiciens, ka “Cilvēks dzīvo, kamēr par viņu runā”, tas ir aktuāls! Nav neviena kontinenta, kurā viņš nebūtu bijis ar savām izstādēm, neguvis balvas. Es tagad neatceros no galvas tos simtus apbalvojumu un medaļu, ko viņš ir saņēmis,” saka Igors Pličs, Latgales fotogrāfu biedrības vadītājs,

Dalīšanās atmiņās un ziedu nolikšana notika arī Ogres kapsētā. Jāņa dēls Ēvalds uzsver, ka tēva panākumu atslēga bija mākslinieka talants, spēcīgs gribasspēks, darba mīlestība un sievas Anneles palīdzība. Jānis Gleizds kopš 1957. gada piedalījās aptuveni 800 izstādēs, saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni.

Ēvalds Gleizds, Jāņa Gleizda dēls, stāsta: “Viņš to Latvijas vārdu nesis pasaulē, ļoti daudzās izstādēs piedalījies bija. Visos kontinentos, ieskaitot Antarktīdā. Jāni raksturo vislabāk, man liekas, akti. Tur viņš, man liekas, viens no tādiem tā laika labākajiem. Arī klusās dabas, portreti.”

Igors Pličs: “Tas, ka viņš bija mākslinieks – skaidra bilde, jo viņš ļoti labi gleznoja. Ļoti labs, klasisks piemērs visiem māksliniekiem, fotogrāfiem, ka viņš bija tas, kas sākumā savas idejas ar zīmuli uzzīmēja uz papīra. Tikai pēc tam viņš mēģināja to realizēt fotogrāfijā. Bieži vien septiņu dažādu pakāpju kadri bija no gaišā līdz tumšākajam, tad salika visus kopā. Kopējot sanāca izohēlija.”

Lielāko apbrīnu domubiedru vidū raisīja tas, ka izohēlijas tehnika pērnā gadsimta vidū Eiropā bija maz izmantota, turklāt pēc nelaimes gadījuma 24 gadu vecumā Jānim Gleizdam amputēja abas plaukstas.

“Daudziem, arī jaunajiem foto māksliniekiem būtu neslikts mērķis - panākt to līmeni, kādu viņš pasaulē. Es zinu, ka japāņi, piemēram, bija atbraukuši pie viņa uz dzīvokli, kā ieraudzīja, ka viņš ir bez rokām, viņi mēmi palika,” pauž Igors Pličs.

Tagad Jānim Gleizdam top piemiņas istaba Preiļos, tāpat arī viņa ģimene un fotogrāfi cer, ka izdosies gūt iedzīvotāju, pašvaldību un Kultūras ministrijas atbalstu, lai fotomākslinieka simto jubileju pēc trim gadiem varētu godināt pasākumos visas Latvijas mērogā.


 Foto: ir.lv