Režisores Elitas Kļaviņas pilnmetrāžas dokumentālā filma “Iļģuciema māsas” šomēnes piedalīsies divos starptautiskos kinofestivālos, kuri notiek gandrīz vienlaikus; viens – Francijā, otrs – Itālijā. Filma, kura latviešu skatītājiem pieejama jau kopš pagājušā gada marta, ir skaudrs un vienlaikus emocionāls vēstījums par Iļģuciema sieviešu cietuma ieslodzītajām. Kāpēc režisore vīlusies sabiedrības reakcijā uz kinolenti?
Filma “Iļģuciema māsas” rāda, kā sieviešu cietuma ieslodzītās kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem iestudē Antona Čehova lugu “Trīs māsas”. Paralēli sievietes atklāj savus skaudros dzīvesstāstus. Viņas gan ir pastrādājušas smagus noziegumus, tomēr pirmām kārtām pašas bijušas drausmīgas vardarbības upuri.
Filma ir Latvijas kritiķu augstu novērtēta un jau izrādīta Vācijā, Polijā un Igaunijā, bet nu iekļauta Francijas dokumentālo filmu festivāla FIPADOC, kā arī Triestes kinofestivāla programmā. “Tā kā Nacionālais kino centrs sadarbojas ar daudziem festivāliem un, protams, rūpējas par Latvijas filmu izplatīšanu, viņi bija uzrunājuši Kino centru, meklējot jaunākās latviešu dokumentālās filmas. Tādā veidā mēs jau pagājušā gada jūlijā zinājām, ka filmai būs pirmizrāde Triestes Starptautiskajā filmu festivālā šogad janvārī. Savukārt Francijas festivāls FIPADOC šogad veido fokusu uz Baltijas filmām,” stāsta filmas “Iļģuciema māsas” producente Antra Gaile.
“Triestē “Iļģuciema māsas” būs dokumentālo filmu skatē. Bez mūsu filmas tur vēl ir 10 citas filmas. Programmā ir 11 filmas, kuras savā starpā konkurē. Vai savā starpā sadzīvo, tad viena no tām dabū balvu, bet man šķiet, ka jau tikt atlasītam dalībai festivālā ir pietiekami labs novērtējums,” stāsta Līga Gaisa, filmas “Iļģuciema māsas” producente.
Producentes saka – filmai tā būs laba iespēja tikt pamanītai un, iespējams, nonākt vēl plašākā apritē, tomēr režisore Elita Kļaviņa uzsver – filma vispirms ir svarīga Latvijai. “Runājot par sociālo nozīmību šai filmai, bija skaidrs, ka tā ir ļoti vajadzīga filma, jo Latvija ir viena no tādām valstīm, kur visvairāk sit sievietes, kur tas ir atļauts un kur nekas īpaši netiek darīts, lai to novērstu valstiskā līmenī. Bija cerība, ka šāda filma atgādinātu par šādu problēmu.”
Cerība neesot piepildījusies, sabiedrība nav īpaši sakustējusies, un arī starptautiskais dokuments pret vardarbību pret sievietēm un pret vardarbību ģimenē – Stambulas konvencija – Latvijā joprojām nav ratificēta. Kinožurnāliste, Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa saka: “Tur man jāsaka – tā mazliet ir Latvijas sabiedrības problēma. Esmu savulaik intervējusi Viesturu Kairišu ap “Melānijas hronikas” laikiem... Ir mums režisori, kuri savās filmās paceļ kaut kādus lielus, svarīgus jautājumus, vēsturiskus vai sociālus, bet Latvijas sabiedrība ... Vai nu tas ir tas latviskais temperaments... Zinu, ka diskusijās pirms un pēc filmas seansiem ļoti negribīgi publika iesaistās. Varbūt mums vienkārši nav tādas demokrātijas prakses.”
Jāpiebilst, ka skatītāji Latvijā filmu “Iļģuciema māsas” joprojām var noskatīties gan televīzijas straumēšanas platformās, gan Jaunā Rīgas teātra izrādē “Es atgriežos no tālienes”.
Foto: skrīnšots no publicitātes video
