Klāt latviešu lielākie un tradīcijām bagātākie svētki, kad dabā vērojama visīsākā nakts un visgarākā diena – Jāņi. Lai arī Jāņos joprojām tradicionāli pulcējas ģimenes, draugi un kaimiņi, lai ar kopīgām dziesmām, dejām un dažnedažādiem ēdieniem svinētu dzīvību un nelaimju aizdzīšanu, tomēr gadu gaitā svētku tradīcijas lielā daļā sabiedrības ir zaudējušas savu patieso nozīmi. 

Saulgriežu svētki saistīti ar daudz un dažādām tradīcijām, kas domātas, lai cilvēku satuvinātu ar dabu. Kā vienu no nozīmīgākajām var minēt vainagu pīšanu. Pirms vainagu pīšanas kopā sanākušie kopīgi dodas uz pļavām un mežiem, lai salasītu visskaistākos materiālus. Parasti pieņemts, ka daiļais dzimums rotājas ziedu vainagiem, bet puiši, jo īpaši tie, kuru vārds ir Jānis, galvā liek ozollapu vainagu. Vainagos parasti tiek iepītas labas domas, kas valkātāju pavada visu atlikušo gadu. 

Bet kur likt vainagu, kad svētki jau garām? Uz šo jautājumu nav tikai viena atbilde. Kā viens no svētku rituāliem ir vainagu mest ozola zaros – cik reizes tas neieķeras koka zaros, tik gadus vēl nebūs precības. Tāpat iespējams vainagu saglabāt līdz nākamajiem svētkiem, lai tad, kad tas ir izkaltis, to iemestu svētku ugunskurā, atbrīvojoties no visa negatīvā, kas sakrājies šī gada laikā. 

Tik pat svarīga tradīcija ir ugunskura kurināšana. Jāņos galvenais uzdevums ir neļaut šai ugunskura liesmai nodzist līdz pat rīta gaismas parādīšanās brīdim, tādējādi simbolizējot gaismas uzvaru pār tumsu. Tiek uzskatīts, ka lēkšana pār ugunskuru atbrīvo no visa liekā un negatīvā. Bet tie, kuri pār ugunskuru lec divatā, sadodoties rokās, tiek savienoti kopā uz mūžu. 

Tomēr nevar noliegt, ka ļoti svarīga svētku daļa ir mielasts. Tradicionāli pieņemts svētku galdā celt ēdienus, kas simbolizē dzīvību un spēku, piemēram, sieru, pīrāgus, plātsmaizi, medu u.c., lai vairotu veselību un apņēmību, kā arī laimi visam nākamajam gadam. Nav brīnums, ka tieši siers un alus ir tie, kas tiek asociēti ar Līgo svētkiem – abus cienastus jebkurš var pagatavot mājās un ar tiem cienāt līgotājus.

Ja vien ir iespēja izbaudīt pirtī iešanu, būtu tīrais grēks to neizmantot. Līgojot kailam jāiet karsēties pirtī, kurā lāvas noklātas dabas veltēm – dažādiem koku zariem un pļavas augiem. Bet vissvarīgākais - jānoperas ar pirtsslotām, kas pirms svētkiem pašu rokām sataisītas. Bērza slotiņas ļaus relaksēties, atjaunos enerģiju un ārstēs dažādas slimības, bet kļavas slotiņas radīs mieru un ticību saviem spēkiem, kā arī mazinās naidu. Pēc kārtīgas pirtēšanās ieteicams izpeldēties tuvējā ezerā vai dīķi, bet, kad visa nakts pavadīta nomodā, rīta agrajās stundās jādodas mazgāties rasā, lai rotātos bagātībā un skaistumā.

Mūsdienās lielai daļai latviešu Jāņi ir kļuvuši par tikai vēl vienu brīvdienu kalendārā, atvaļinājuma laiku vai iemeslu vienkārši svinēt. Taču ir aizmirstas šo svētku saknes un tradicionālā būtība, pie kā latvieši gadsimtiem ir pieturējušies. Ir skaisti būt kopā, vienoties kopīgās dziesmās, dejās un tradīcijās - to tā arī saglabāsim! 

Foto: Unsplash; ilustratīvs