Pagājušas deviņas dienas, kopš Gaujas pludmalē pie Siguldas pazudusī piecus gadus vecā meitenīte Evita tika atrasta noslīkusi. Šodien tur uzstādīta improvizēta piemiņas vieta. Traģiskā notikuma fonā vēl un vēlreiz izskanēja atgādinājums, ka Gauja ir bīstama, viltīga upe. Kāpēc peldētājiem pret to jāizturas ar respektu?
Gaujas pludmalē pie Siguldas atpūtniekus nemana, jo laiks ir krietni vēsāks nekā 26. jūnijā, kad te pazuda mazā Evita. Par traģēdiju atgādina vien šī lapa un lelle. Gauja plūst rāmi, taču neskaitāmas reizes ir izskanējis, ka šī upe ir viltīga. Meklējot pazudušo meiteni, par to atgādināja glābēji. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Cēsu daļas komandiera vietnieks Edgars Židavs: “Gauja ir bīstama, sevišķi šogad, jo ir stipri mainījusies gultne. Es pats diezgan normāli peldu, bet Gaujā es nekad nepeldu un neiesaku nevienam citam to darīt.”
Kaut gan Gauja ir garākā upe Latvijā, Siguldā ir vienīgā oficiālā, tātad – ar glābēju posteni nodrošinātā peldvieta pie šīs upes. Protams, peldas arī citur, piemēram, Valmierā iecienīta ir Daliņa pludmale, tašu pašvaldība nav bijusi gatava tai piešķirt oficiālu statusu, līdz ar to - uzņemties atbildību par peldētāju dzīvībām. Agrākais VUGD komandieris Jānis Skrastiņš saka: “Mēs arī piedalījāmies apspriedēs savulaik, kad Valmierā sprieda par šo problēmu, un kopā nonācām pie secinājuma, ka pie Gaujas rakstura, kurš diemžēl ir gana viltīgs, ir ļoti grūti nodrošināt drošus apstākļus, lai cilvēki varētu droši peldēt”
Māris Mitrevics, kādreizējais plostnieks un vides aizsardzības inspektors, Gaujas raksturu iepazinis vairāk nekā 70 gadu garumā. Arī viņš saka - upe ir viltīga. “Ir kādas trīs vai pat četras lietas, kuras Gaujai ir īpatnējas. Gauja ir no straujajām upēm un visu laiku līkumo, un vienmēr ir kāda ārējā kante un iekšējā kante. Mēs esam iekšējā kantē, te ir lēzens un lēzena ieiešana, ārējā kantē - čakārņi, koki, koks pie koka, koks pie koka. Un tā ir tikai neliela daļa. Liela daļa ir lejā [nogrimuši]. Ja tādās vietās peldas, tas ir ļoti, ļoti nenopietni.”
Bīstamie atvari gan esot drīzāk mīts, uzskata Mitrevics, taču viņš brīdina par atstraumēm – tās veidojas daudzviet Gaujā, bet jau izsenis esot sevišķi draudīgas pie Ķūķu ieža. “Pie Ķūķu ieža milzīgi daudz ūdens gāžas gar klinti, un ļoti spēcīga atstraume kreisajā krastā simt metru garumā nāk atpakaļ. Un tur ir tālāk tie akmeņi un tāds zemesradziņš, un tā nesaplūst ar galveno straumi. Pēdējos desmit metros iet milzīgi stipra straume pilnīgi perpendikulāri Gaujai. Tur pirms 20 gadiem aizgāja divi bērni...”
Gauja ir bēdīgi slavena arī ar mainīgo gultni un plūstošajām smiltīm, kas veidojas dažādu šai upei īpatnējo apstākļu kombinācijā. Dabas aizsardzības pārvaldes ģeologs Dainis Ozols saka: “Īpašos straumes apstākļos, kur ir virpuļi, kur ir siekstas, smiltis var blīvi nesagulsnēties. Tās var veidot ļoti irdenu sagulumu. Tādā vietā bradājot vai peldoties, tādā vietā gribas atsperties vai uzkāpt uz šīs nestabilās vietas. Tā vietā, lai iznāktu atspēriens, kāja iegrimst un, smiltīm blīvējoties, var pat raut dziļāk cilvēku.”
Kaut gan Gaujas straume ir spēcīga, neesot paredzams, ka smilšu krājumi tik drīz varētu aizskaloties, saka ģeologs. Upe tek caur smilšu līdzenumiem un smilšakmens klinšu apvidiem, visu laiku bagātinās ar smiltīm un tāpēc paliek nemainīgi bīstama.
