Pētījumu par zaķiem pirms 32 gadiem veica bioloģe Anita Upīte. Viņa secināja, ka to skaits Latvijā samazinājies pat četras reizes. Vai šāda tendence vērojama arī tagad, to īsti neviens nevar pateikt, jo precīza zaķu uzskaite nav veikta. Iepriekš to darīja, fiksējot dzīvnieku pēdas, bet, līdz ar grozījumiem medību likumā, speciālisti veic tikai dzīvnieku skaita novērtējumu.  

Bioloģe Anita Upīte stāsta: “Vairs nav tie senie mežsargi, kuri gāja ar kājām, brauca ar riteni pa savu mazo apgabalu un zināja katru dzīvnieku. Tagad ir mežziņi, kuriem ir milzīgas apgaitas, un faktiski tas dzīvnieku skaits tiek tā “izpīpēts” no griestiem.”

Patlaban Latvijā sastopami aptuveni 12 tūkstoši balto un 31 tūkstotis pelēko zaķu – liecina dati. Baltie garauši te mitinās jau kopš ledus laikmeta beigām, bet pelēkie zaķi Latvijā ienāca vien 17. gadsimtā.

“Pelēkais zaķis ir tāds daudz slaidāks, lielāks, kaulaināks, ausis garākas. Ja noliec ausis priekšā degunam, tad viņš noteikti ir stipri garāks. Baltajam ir daudz apaļākas tās austiņas, īsākas, pats viņš tāds apaļāks, zemāks, īsākām kājām. Ziemās tas ir pilnīgi balts, bez vienmēr virs astes ir melns plankums,” stāsta bioloģe.

Dzīvesveids ir līdzīgs, taču dzīves vietas – atšķirīgas. Pelēko zaķi biežāk var redzēt atklātās ainavās, kas ir pļavas, lauki, meži, birztalas, taču balto zaķi gan ieraudzīt ir nedaudz grūtāk - tas dzīvo lapu koku un jauktajos mežos, kā arī purvu malās.

Jāsaka, abu sugu pārstāvji iecienījuši ceļus. Daļa autovadītāju noteikti ir redzējuši garaušus, kuri spriņgo mašīnai pa priekšu. Ir pieņēmums, ka dzīvnieki tā dara, jo seko gaismai, bet izrādās - tam ir pavisam cits izskaidrojums. Bioloģe stāsta, ka zaķi esot krēslas un tumsas dzīvnieki, viņa arī piebilst: “Vasarā krēslā zāle ir slapja un gara, viņi pārsvarā ir samirkuši, tāpēc viņiem patīk rītausmā saulītē iziet pasildīties, arī pažāvēties. Viņš tup, ir iztraucēts, un, protams, skriet ir vieglāk pa to ceļu prom, nevis atkal lēkt tai slapjajā zālē.”

Interesanti, ka zaķis var skriet ar ātrumu līdz pat 70 km/h. Viņš ir ne tikai veikls, bet arī spēcīgs - patstāvīgai dzīvei savvaļā gatavs teju uzreiz pēc dzimšanas. Tas nozīmē, ka tautā populārais teiciens “bailīgs kā zaķis” diezgan aplami raksturo šo dzīvnieku.  Tikpat aplami cilvēki lieto arī teicienu “traks kā marta zaķis”. To saistot ar tēviņu cīņām par mātītēm riesta laikā. Anita Upīte, bioloģe, stāsta: “Visu laiku uzskatīja ka tēviņi cīnās. Izrādās - nē, tās ir mātītes, kas atkaujas no uzmācīgiem tēviņiem. Tas ir tāds interesants fakts, ko liela daļa zinātnieku pie mums nezina.”

Par zaķiem un to populāciju Latvijā ir vēl daudz nezināmā, tāpēc bioloģe cer, ka šo dzīvnieku izpēte tuvākajā nākotnē nonāks kāda speciālista dienaskārtībā.