Būs! Beidzot būs caur un cauri priecīgā vēstule! Kā savādāk, ja izgājušās nedēļas viducī paša ministra Puntuļa roka ir spiedusi manējo, pasniedzot jauki ierāmētu Atzinības rakstu koši sarkanā Kultūras ministrijas dāvanu aploksnē? ,,Rakstniecei Ingunai Bauerei par ieguldījumu Latvijas rakstniecības attīstības veicināšanā, nacionālās kultūras un latviskās identitātes veidošanā”. Ko lai saka? Dažādus godinājuma rakstus esmu saņēmusi, bet uzslavu par latviskās identitātes veidošanu no oficiālas amatpersonas dzirdēju pirmoreiz, un tā tiešām gāja pie sirds. Piedevām – hip, hip, urā – ministra kungs apmeklēja manas tikko iznākušās grāmatas ,,Māsa Magda” atvēršanas svētkus Ungurmuižā, un tas nav nekāds joks! Kad uzzināju, ka augstais viesis ir ceļā uz manu pasākumu, izdzēru divus malkus vīna vienā paņēmienā. Es jau neko, es no laukiem… un pēkšņi pats ministrs! Viņa roku gan vairāk mīlu kā tā puiša roku, kurš reiz pirms daudziem gadiem, kad bija jauns un traki smuks, lauza manas paaudzes meiteņu sirdis ar savu izjusto dziedāšanu ,,Pērkonā”, bet tam jau nav nozīmes. Mulstu un nervozēju augstu amatpersonu klātbūtnē, neko darīt. Arī runāt televīzijā nav nekāds relaksējošais pasākums. Man saka – ko nu stāsti, tu taču esi pieradusi, kas tur liels? Nu nē, es nevaru pierast. Ungurmuižā gandrīz izgāzos, no uztraukuma aizmirstot ministra kungam uzdāvināt jauno grāmatu. Arī iepriekš sagatavoto runu nācās atmest, tāpēc ne visu pateicu un ne visus, kam vēlējos pateikties, pamanījos pieminēt. Paldies visiem, visiem, kas klātienē bija man līdzās Ungurmuižā, un arī tiem, kuri juta līdzi pa gabaliņu!
,,Māsa Magda” ir mans trīspadsmitais liela apjoma darbs par konkrētu vēsturisku personību, kas veicinājusi latviskuma uzplaukumu. Valmiermuižas nomnieces, tautā sauktas par ģenerālieni, Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes pirms gandrīz trim gadsimtiem Latvijas zemē iemītās pēdas pamazām aizpūtis mūžības vējš, un šodien šo Beļavā dzimušo kundzi pieminam vien retumis, tāpēc viņas nopelni mūsu latvietības veicināšanā un kulturālajā attīstībā daudziem ir nezināmi. Rakstot iepriekšējos romānus, kuru varoņi darbojās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, man nācās stipri daudz interesēties par Brāļu draudzes kustību Latvijā, proti, par hernhūtiešu ticības pamatiem un to izpausmēm vienkāršo zemnieku vidū, jo hernhūtisms tolaik bija pārpludinājis Lielvidzemi kā no krastiem izkāpuši pavasara palu ūdeņi. Atzīšos, ka iesākumā savos darbos centos šo tēmu apiet, jo tā likās pārāk sarežģīta, taču, kā smejies, vajadzība tomēr spieda iedziļināties. Mani varoņi, te viens, te cits, atkal un atkal izrādījās vai nu tādu vecāku bērni, kuri uzcītīgi apmeklējuši tā saucamos saiešanu kambarus, vai kāds no viņiem bija sacītājtētiņa dēls, bet kāda no meitu māsām netika pie vīra, jo viņas laulību neakceptēja draudzes priekšstāvja izvilktais loziņš. Galu galā nācās saņemties un noskaidrot, kas tad tie hernhūtieši īsti bija, kā viņi uzradās Latvijā un ko te paveica tik nozīmīgu, ka šodien tiek dēvēti par latvju tautas pirmās atmodas nesējiem.
Kā jau mēdz notikt, pasākumam ,,pieslēdzās” liktenis, šoreiz cienījamā Brāļu draudzes mācītāja Gundara Ceipes personā, un pirms pieciem gadiem es nokļuvu Vācijas pilsētiņā Hernhūtē, kur aci pret aci (tikai ar dažu gadsimtu nobīdi) satikos gan ar slaveno grāfu Cincendorfu, gan Vidzemē aktīvi strādājušo vācbrāli Kristianu Dāvidu, gan mūsu pašu Valmiermuižas ģenerālieni fon Hallarti, kura toreiz manī noraudzījās no sava portreta pie Hernhūtes draudzes sapulču zāles sienas. Raudzījās tā, ka pēc šī iedvesmojošā brauciena sapratu, ka jāraksta par Magdu.
Pārskatīju tagad savus pierakstus datorā. Apmēram divdesmit piecas vēsturiskas personības, par kuru dzīvi un darbošanos, rakstot šo darbu, bija jāuzzina maksimāli daudz. Romānā tās ienāk uz mazu brītiņu, bet man ir jāsaprot konteksti. Un tā faila mapē ,,Līdzgaitnieki” ceturtdaļsimts apakšmapju – Cincendorfi, Franke, Gliks, Hallarts, Leijons, Neihauzens, Kampenhauzeni, Barlahs, Fišers, Kristians Dāvids, Hinkeldejs, Sprekelsens, Buntebarts, un tā tālāk, un tā joprojām. 18. gadsimts, ziņu nav daudz, bet tās, kas ir, man visas jāatrod… Ak, jā, un viena no galvenajām – ķeizariene Katrīna I, mūsu Marta, par kuru reiz parūpējās latviskās Bībeles tēvs Alūksnes mācītājs Ernsts Gliks! Lai saprastu krievu galma peripetijas, izlasīju nezin cik grāmatas, noklausījos lekciju lekcijas (starp citu, iesaku – vietnē YouTube ir atrodami dievīgi vēstures stāsti, ko var gan skatīties, gan klausīties bez sava gala).
Saprast laikmeta kontekstus, zināt, piemēram, kas notika pie Ļesnajas upes, kur gāja bojā Magdas pirmais vīrs – kāda kauja, kādos apstākļos, kāpēc? Rīgas ieņemšana 1710. gadā, lielais mēris, krievu cars Pēteris I, viņa pakalpiņš Meņšikovs, ar kuru Hallartam bija tik grūti saprasties – kas un kāpēc? Galu galā – kā varēja notikt, ka jauna zviedru armijas leitnanta atraitne tikai pāris gadus pēc vīra un abu dēliņu nāves iziet par sievu pie zviedru pretinieku krievu armijas ģenerāļa, proti Ludviga Nikolausa Hallarta, kurš piedevām bija gadsimta ceturksni par viņu vecāks? Krievu galma intrigas, 18.gs. apģērbs un sadzīve, Vidzemes un Valmieras senatne – gana plašs apgūstamo zināšanu loks, bet bez visa tā nebūtu romāna.
Nu jau salielījos? Bet jaunā grāmata, kura tapa gandrīz piecus gadus un izdota, pateicoties apgāda Zvaigzne ABC lieliskās komandas saliedētajam darbam, patiešām ir manas aizgājušās nedēļas lielākais prieks. Ne reizi vien esmu dzirdējusi aizrādījumu, sak, ja kaut kas labs ir izdarīts, ar to vajag dalīties, vajag palielīties, ja radies iemesls. Manai paaudzei nav raksturīgi censties sevi izcelt. Skatos un mācos no jaunajiem, kur itin bieži redzams, ka, tiklīdz kas, tā kladzina kā pasakā vistiņa – ir, ir, ir! Jauna ola (tetovējums uz pleca, jauna rokassomiņa par tūkstoš eiro, jaunas krūtis pēc plastiskās operācijas, uzpumpētas lūpas vai jaunradīts mākslas darbs kārtējā khmmm… vīrieša daikta formā) ir! Tāpēc neņemiet ļaunā, ka šoreiz visa vēstule tikai par mani pašu.
Neliekuļosim. Katram cilvēkam ir patīkami, ja viņa darbu atzīst un novērtē. Viens atgaiņājas, sak, ko nu, ko nu, bet cits saceļ degunu mākoņos. Domāju, ka piederu pirmajiem. Nezinu, kam jānotiek, lai kļūtu iedomīga. Bet varbūt šāda tērgāšana jau ir pirmā iedomības pazīme?
,,Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.” Tā raksta Imants Ziedonis savās ,,Epifānijās”, ko pārlasu laiku pa laikam. Ziedonim taisnība – jātur acis vaļā! Brīnumi ir visapkārt, tikai jāprot tos pamanīt. (Šad un tad padomāju – kā var cilvēkam iegadīties tik burvīgs uzvārds – Ziedonis? Varbūt uzvārda dēļ Dievs viņu padarīja par ģēniju?)
Arī citās dienās, izņemot man tik svarīgo pagājušo trešdienu, nozīmīgie uzliesmojumi noteikti atgadījās, tikai manas acis uz tiem bija drusku aizmirkšķinātas. Nedēļa aizskrēja kā vēja spārniem. Un jums? Vai pamanījāt, ka bērzu sulas jau tek pilnā sparā un ka dzērves atgriežas, skaļi sasaukdamās? Nupat gar logu aizlaidās gulbji. Tik labi, ka viņi ir atpakaļ! Citur Latvijā, kur pavasaris sevi sen jau pieteicis, šie vairs nav brīnumi, un tomēr.
,,Cik skaista stunda! Vēl noticis nav it nekas. Viss labais apsolīts, viss labais tikai notiks.” Atminos, ka pirms daudziem gadiem šos nezināma dzejnieka vārdus rakstījām Ziemsvētku kartiņās. Ziemassvētki aiz kalniem, bet sajūtas šobrīd līdzīgas. Ka no augšas apsolīts kaut kas ļoti labs, kas teju, teju notiks ar mums visiem. Nākamnedēļ Lieldienas. Lai top gaisma un saule, puķes un putni, un viss, viss labais, kas dziedina un ielīksmo!
