18. maijā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā Muzeju diena. Šogad jau 45. reizi un šī gada moto ir “Muzeju spēks.” Svētkos ar sava muzeja tapšanas stāstu dalās madonieši.

Otrā pasaules kara laikā Rīgas muzeju kolekciju izglāba Mērija Grīnberga; mums tā bija Elza Rudenāja, ar lepnumu atzīst madonieši. 1944. gadā viņa dibināja muzeju, pirmos eksponātus iegūstot no 15 kilometrus attālās Cesvaines, uz kuru ceļš tika mērots ar divriteni. “Viņa pati rakstīja, ka bija neomulīgi, bet muzejnieks ir sūtība. Sūtība deva drosmi, jo apkārt gulēja gan vācu, gan krievu kritušie, notika kaujas. Taču viņa drosmīgi devās. Pateicoties tam, radās mūsu muzejs,” saka Līvija Zepa, Madonas muzeja direktore, E. Rudenājas kolēģe.

Ierodoties Cesvainē, skatam pavērusies postaža – materiālās kultūras vērtības izsvaidītas un smagi cietušas. Vairākas dienas viņa turpināja braukt tām pakaļ, likt grozā, siet pie velosipēda un vest uz Madonu. Līvija Zepa: “Viņu arī brīdināja, ka var būt atstātas mīnas, jo iepriekšējā dienā mīna bija klavierēs. Mums zināma līdzība, kā tagad notiek Ukrainā. Viss bija izpostīts, vitrīnas laida ar virvēm lejā no torņa, jo citādāk pa kāpnēm nevarēja nonest.”

Rudenājas meita Sarma Rudenāja stāsta: “Esmu muzejā uzaugusi. Tikai vēlāk, kad mammas vairs nebija, sapratu, ka viņa mani ir “saindējusi” ar to muzeju. Ja mamma būtu dzīvojusi šajā laikā, tad Madonas muzejs būtu Eiropas līmenī.”

Tās celtas 1984. gadā un, izņemot nesen restaurēto Nacionālo mākslas muzeju, ir pirmās un vienīgās ar dabīgo apgaismojumu. Arī tā bija Rudenājas ideja, kas šobrīd Madonas muzeja izstāžu zāles padara par labākajām Latvijā. “Izstāstīšu – viņai vajadzēja, kaut kādus materiālus. Viņa iet pie tā vadītāja un saka – man vajag dēļus. Tas atbild, ka labi, kaut kad būšot. Pēc laika viņa iet atkal, tas to pašu atbild. Tad viņa atkal iet, viņš saka – Rudenāja, tu jau man esi līdz kaklam. Viņa atbild – labi, rīt pienākšu. Un tā viņa dabūja visu, ko vajag,” atminas Sarma Rudenāja.

Būtiski, ka 46 darba gados izveidotas arī vairākas filiāles: Blaumaņa “Braki”, Jurjānu “Meņģeļi” un “Vecais Ceplis” par godu Zāberam.