“Dzīvojam pastāvīgā stresā”. Gadu ilgais karš morāli nogurdinājis

Pirms gada šajā dienā nepārtrauktas bēgļu straumes devās robežas virzienā. Ģimenes vīrieši mēģināja savas sievietes un bērnus nogādat drošībā. Starp bēgļiem arī grūtnieces un sievietes ar maziem bērniem. Pēc bēgļu dzīves svešās valstīs, tostarp Latvijā, daļa sieviešu ir nolēmušas atgriezties dzimtenē. Kā rit viņu dzīve karadarbības skartajā zemē?

Naktī no 5. uz 6. aprīli pasaulē nāca mazais Dāvids, ukraiņu kara bēgles bērniņš. Bija zināms, ka gaidāmais mazulis Latvijā ieradies, māmiņai bēgot no kara zonas astotajā grūtniecības mēnesī. Sieviete šķērsoja Ukrainas-Polijas robežu kājām, rokās nesot ceļa somu. Kopā ar viņu gāja mamma un sešs gadus vecā meita. Vīrs no ģimenes atvadījās Ukrainas pusē. “Mans kā mātes uzdevums bija nodrošināt mieru, drošību maniem bērniem. Bija ļoti sarežģīti grūtniecība astotajā mēnesī, liels laiks. Divas diennaktis ceļā, tomēr mēs visu pārvarējām. Tagad mums sācies jauns etaps dzīvē, un es domāju, ka drīz mēs brauksim mājās,” stāstīja ukrainiete no Vinnicas Alla Rožkovana.

Latvijā dzimušais mēnesi vecais Dāvids ar mammu un māsu atgriezās Vinnicā. Alla, saiņojot mantas, solīja, ja viņa nespēšot pierast pie sirēnām un būs ļoti bail, atgriezīsies Latvijā. Šodien sarunā ar Allu viņa stāsta, kā telefonā bieži atnāk ziņas par gaisa trauksmi. Tad viņa ģērbj savus bērnus un dodas uz apmēram 10 minūšu attālo kādas rūpnīcas patvertni. “Mēs dzīvojam pastāvīgā stresā. Ziniet, gribas elpot, bet neizdodas. Ja sirēna, tas nozīmē reālus uzlidojumus. Ja agrāk bija tā, ka sirēna var nozīmēt, piemēram, to, ka lido lidmašīna, tad tagad raksta, ka lido raķete.”

Pēdejā laikā uzlidojumi kļūstot arvien biežāki, Alla no Vinnicas atzīst, ka ir morāli nogurusi un vairs neizslēdz iespēju atgriezties Latvijā. Latvija viņai vienmēr būs gabaliņš dzīves. Bet dēlam visu mūžu pasē būs rakstīts “dzimis Latvijā”. 

Arī Kristīne ir jaunā māmiņa, kas Ventspilī iebrauca martā, kopā ar māsu un savu septiņus mēnešus veco meitiņu. Īsi pirms jaunā gada viņa svinēja savu dzimšanas dienu, kā vislielāko davanu sev uzdāvinaja atgriešanos mājās Odesā. Ir skaidrs, ka visi mēs skumstam pēc mājām. Lai cik labi mūs arī uzņemtu svešās zemēs, tu jūties tā, it kā nedzīvotu savu dzīvi, tā vietā visu laiku kaut ko gaidi. Tas ir ļoti grūti. Pat ja šķiet, ka esi adaptējies pie šī stāvokļa, jau esi iemācījies dzīvot citā valstī, vienalga jūti, ka morāli kļūst sliktāk un sliktāk,” stāsta ukrainiete no Odesas Kristīne Kostinova.

Mazo Kiru viņas tētis pēdejoreiz redzēja septiņu mēnešu vecumā, tad atkal ieraudzīja kā pusotra gada vecu – jau runājošu un staigājošu meitu. Šobrīd Kristīne dzīvo Odesā, kamēr dzīvesbiedrs iet uz darbu, viņai vienai jātiek gala arī ar gaisa trauksmēm. “Kad mums sākas gaisa trauksme, tiek izslēgta elektrība, lai taupītu enerģiju. Tas prevencijai. Brīdī, kad lido raķetes, tūdaļ izslēdz gaismu, bet mēs dzīvojam devītajā stāvā, reizēm mans vīrs ir darbā. Man rati tumsā ir jānes no devītā stāva uz pirmo kopā ar bērnu.”

Dzīve Ukrainā arī kara apstākļos esot iespējama, stāsta Kristīne. Lai arī cenas dramatiski augušas, produkti veikalos ir pieejami un degvielu automašīnai var nopirkt. Sarežģītāk ir tām māmiņām, kam jāiet uz darbu, bet bērnudārzs slēgts. Pirmsskolas mācību iestādes darbojas tikai tad, ja ir pieejama patvertne, kur ievest bērnus gaisa trauksmes laikā. Savukārt vairums skolēnu izvēlējušies attālinātu mācību modeli. Kristīnes vecāki dzīvo okupētajā Doņeckas teritorijā, ar mammu sazināties var, bet satikties nav iespējams. Atgriezties Latvijā Kristīne vēlas kā tūriste pēc kara beigām.