Aptuveni seši tūkstoši bērnu un jauniešu atrodas ārpus ģimenes aprūpē. Pienāk brīdis, kad viņiem ir jāuzsāk patstāvīga dzīve, visbiežāk tas ir milzīgs izaicinājums.
Šajā iziešanas posmā līdzi nāk arī rūgtā pieredze un gūtās psihoemocionālās traumas. Otrajā raidījuma “Dzīve pēc bērnunama” epizodē stāstīsim par to, kādas ir iespējas rūpēties par psiholoģisko veselību pēc bērnunama un ko tas vispār nozīmē. “Man tiešām grūti gāja, esmu nakšņojusi uz ielas, dzīvojām briesmīgos komunālos apstākļos. Nebija, ko ēst. Tas patiešām nevienam nav jāpiedzīvo, bet tās grūtības padarīja mani spēcīgāku. Tas, ka es sevi nemīlēju, ir vairāk grūti, nekā tas, ka nav naudas. Ja tu nemīli sevi un esi dusmīgs uz visu pasauli, tas ir miljons reizes grūtāk,” atzīst Karīna, kas dzīvojusi bērnunamā.
“Viens tipisks personības profils kā tāds nav iespējams pat šajā gadījumā. Dažādie vecumposmi būs par iemeslu tam, kādā veidā cilvēks šo te traumu būs spējīgs pārstrādāt, vai gluži otrādi -trauma savā ziņā iekapsulēsies, savā veidā pavadīs cilvēku visu atlikušo dzīvi,” pauž Inese Putniece, Latvijas Psihoterapeitu asociācijas pārstāve.
Kāda ir palīdzība, ko sniedz valsts un pašvaldības; kādas palīdzības trūkst un ko vajadzētu, to plašāk stāstīsim jau šovakar ReTV raidījumā “Dzīve pēc bērnunama” plkst. 21.25.
