Durbes pils zāle atgūst sākotnējo krāšņumu

Tukumā, aiz slēgtām Durbes pils durvīm, šobrīd slēpjas kāda pērle, kas apmeklētāju apbrīnai pagaidām liegta. Pils lielajā zālē divām vairāk nekā 100 gadus senām no glazētiem reljefiem podiņiem būvētām krāsnīm atjaunoti dekoratīvi augšējie elementi. Krāsnis bez noslēdzošās augšdaļas radīja nepilnīgu, pat deformētu priekšstatu par to sākotnējo izskatu, kas būtiski pazemināja arī pils zāles interjera kopējo māksliniecisko līmeni.

Ieraugot Durbes pils krāšņumu, šobrīd grūti iztēloties, ka vēl pirms 30 gadiem, kad tā nonāca Tukuma muzeja pārziņā, šajās telpās bija slimnīca. Tā atguvusi savu kādreizējo spožumu, taču līdz pilnībai vēl bija nepieciešams pils zālē atjaunot kādreiz slavenā Rīgas uzņēmumā “Celms un Bēms” izgatavoto divu krāšņu augšējos elementus. “Un, visticamāk, ka tās ir izgatavotas ap šo 1904., 1905.gadu, kad arī Durbes pilī notika pēdējā lielā pārbūve. Un šīs te pārbūves rezultātā zāle ir ieguvusi pašreizējo izskatu, tādu klasicistisku noformējumu. Un arī šīs te krāsnis, kuras mēs, tā smalki izsakoties, varētu raksturot kā Luija XVI stilā izgatavotas, ir tapušas šajā laikā,” stāsta Dainis Bruģis, mākslas vēsturnieks.

Mākslas vēsturnieks uzskata, ka dekoratīvos elementus atjaunoja viens no augstākās klases meistariem - restaurators Gunārs Grīnfelds. Tā kā krāsns elementi saglabājušies nebija, Durbes pilij bija izaicinājums tās atjaunot. “Iedomājieties, mums ir divas melnbaltas fotogrāfijas maziņas, kur var redzēt šīs krāsnis! Mēs zinām, ka šāda krāsns ir Saeimas priekšsēdētājas kabinetā, bet tā ir mazāka. Mēs zinām, ka Straupē ir tāda pati krāsns ar augšdaļām, bet bojātas. Nu, un tas bija tas lielais process, kā lai no visām šīm iespējām izveido atkal kaut ko ļoti tuvu oriģinālam,” saka Inese Šīmane, Durbes pils vadītāja.

Krāšņu augšdaļas gan nav izgatavotas gluži autentiskā tehnikā, jo tas krietni sadārdzinātu projekta izmaksas. “Tātad - tā nav māla keramika ar glazūru klāta un piededzināta. Tas tomēr ir tāds aizstājējmateriāls. Būtībā, tā vienkāršoti sakot, tas ir ģipsis, tikai īpašs, tāds ļoti ciets ģipsis. Tas, kas rada šo te glazūras efektu, tā ir krāsa attiecīgi ietonēta, to spīduma pakāpi dod lakojums šīs te virsmas,” pauž Dainis Bruģis, mākslas vēsturnieks.

Abas krāsnis arī darbojas, un aukstākās, vējainākās ziemās pils darbinieki tās vēl salīdzinoši nesen arī izmantojuši. Krāsnis Durbes pilī ir vairākas, katrā telpā tās ir pavisam citādākā izskatā. Darbs pie pils zāles krāsnīm pabeigts ārkārtējās situācijas laikā. “Sajūta ir tāda, ka mēs gribam apmeklētājus, mēs gribam palielīties, mēs gribam, lai visi to redz, novērtē šo milzonīgo darbu, kas ir ieguldīts,” uzsver Inese Šīmane.

Bet vēl vairāk Durbes pils nevar sagaidīt decembra otro svētdienu, ko īpaša pasākuma dēļ viņi dēvē par Zelta svētdienu. Plānots, ka tad pils zālē atgriezīsies arī atjaunota izmēros iespaidīga Jūliusa Dēringa glezna.


Foto: Durbes pils