Donata Valaiņa atmiņas par notikumiem 1991. gadā

Donats Valainis no Preiļu novada pirms 30 gadiem kopā ar domubiedriem no visas Latgales uzsāka dienestu Zemessardzē. Tagad viņš ir atvaļināts no dienesta, saņēmis daudzus apbalvojumus un izveidojis saimniecību. 1991. gadu Donats Valainis atceras spilgti, vēlme dzīvot neatkarīgā Latvijā mudinājusi aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Viņš cer, ka arī turpmāk sabiedrība novērtēs brīvību un vairāk būs kopā, tāpat arī ir gandarīts, ka ceļu militārajā nozarē turpina arī viņa dēls.

Ar nu jau atvaļināto Zemessardzes komandieri Donatu Valaini tiekamies saimniecībā “Lielezeriņi” Preiļu novadā, kur tagad iekopts krāšņs ziedu dārzs un audzēti gaļas lopi. Šeit Donats ar ģimeni sāka dzīvot 90. gados, un tas ir arī laiks, kas atmiņā palicis kā viens no pārmaiņām bagātākajiem. Pelēču pusē iedzīvotāji aktīvi iestājās par neatkarīgu Latviju, satraukums par augusta puča atbalstītāju rīcību bijis mazs. “Viņi bija jau ieņēmuši Kultūras namu, kolhoza kantori, veidoja savas gudrās runas, kas būs, kad kaut kas būs, bet nebija nekā. Vecāki to visu pieņēma ļoti pozitīvi pie sirds, viņiem bija zināmi Latvijas laiki. Es uzskatu, ka vispār laikam visai tautai, gan krieviem, gan citām nācijām Latvijā – viņiem kaut kas jau nepatika, pat pēdējais nodzērušais, kuram nekas nepatika, tāpat teica – vajag!” saka Donats Valainis, bijušais Zemessardzes 35. kājnieku bataljona komandieris.

1991. gada beigās Donats Valainis nolēma kļūt par zemessargu, nākamā gada sākumā deva zvērestu un dienestam veltīja aptuveni 20 gadus. To laikā ieguldīts daudz pūļu, lai Zemessardze attīstītos dažādās vietās Latgalē, notikusi virkne piedzīvojumu un arī pārdzīvojumu. “Grūti bija tā, ka tu priekšā nostādi ierindu, tu nesaproti, kas tie ir, mednieki vai mednieki pat labāk izskatījās brīžiem, bet tie bija puiši, kas bija gatavi cīnīties par Latvijas neatkarību,” pauž Donats Valainis.

Lielākā motivācija, lai dienētu Zemessardzē, ir Donata ģimene. Viņš vēlējās, lai turpmāk bērniem būtu dažādas izvēles iespējas un brīva valsts, kurā augt. Bijušais komandieris lepojas, ka no pieciem bērniem vairāku ikdiena ir bijusi saistīta ar militāro nozari, viens dēls dienestu turpina arī šobrīd.

Pie “Lielezeriņu” mājām mastā plīvo karogs. Donats Valainis uzsver, ka, lai vai kādas pārmaiņas notiek, tā ir obligāta piederības un sirdsmīlestības zīme dzimtajai vietai – Latgalei, gan visai Latvijai.