Latvijā ēdam tikai 30 līdz 35 procentus pašu saražoto pārtiku. Tas ir ļoti maz, ja salīdzina ar tādām pašpietiekamām valstīm valstīm kā Austrija vai Somija. Šāda aina līdzīga arī skolās, tāpēc jādomā par ēdināšanas sistēmas maiņu. Nupat Siguldā aizvadīta kupli apmeklēta diskusija, ko un kā darīt, lai bērniem pusdienās būtu vairāk vietējie un bioloģiskie produkti. 

Jau divus mācību gadus Siguldas Laurenču sākumsskolā 100% kartupeļu, burkānu un biešu ir vietējā reģiona zemnieku, turklāt audzēti ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Citās novada skolās tie vidēji ir 20 līdz 30%. Pašvaldības vadītāja stāsta, ka Laurenču sākumskola bija pirmā novadā, kurai iepirkums bija jāveic jau atbilstoši jaunajiem nosacījumiem, tāpēc ir soli priekšā. “Ļoti lielā mērā Laurenču sākumsolas vecāki bija tie, kuri vēl pirms valstī noteiktajām normām rosināja skolā pakāpeniski iepirkumos ieviest bioloģiski audzēto produktu izmantošanu. Mēs veicām priekšizpēti, sapratām, kāda ir situācija, šeit arī noteikti, balstoties uz ļoti labu sadarbību ar ēdinātāju, kurš arī bija gatavs ieguldīties šajā procesā, apzināt, meklēt, aprēķināt, cik tas varētu maksāt,” saka Siguldas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja Līga Sausiņa.

Otra lielā veiksme esot tā, ka ēdinātājam nav jāmeklē, kur dabūs, piemēram, burkānus vai kartupeļus. Ir vietējais uzņēmums, kooperatīvs, kas iepērk produktus no reģiona bioloģiskajiem zemniekiem un pēc nepieciešamības apgādā ēdinātājus. Bet kopumā, runājot par “zaļajiem iepirkumiem” un bioloģiskās pārtikas izmantošanu bērnu ēdināšanā, pēc Siguldas pašvaldības vadītājas domām, esam tikai ceļa sākumā. Būtisks jautājums ir, kas notiek ar piegādēm un vai produkti ir pieejami atbilstošā daudzumā. Sausiņa: “Nav jau arī noslēpums, ka rudens pusē, kad ļoti daudzās skolās aizgāja, kā es saku, jaunie ieprikumi jau ar “zaļā ieprikuma” prasībām, piemēram, nebija iespējams Latvijā nodrošināt bioloģisko pienu, nebija iespējams Latvijā nodrošināt graudaugu pārstrādes produktus vajadzīgajā apjomā, tāpēc ka negaidīti pēkšņi pieauga šis apjoms.”

Tāpēc valstiskā līmenī būtu uzdevums to prognozēt uz priekšu un radīt labvēlīgus apstākļus, lai pašvaldībām būtu arī iespēja pēc būtības šos iepirkumus veikt un nodrošināt. “Zemniekam arī ir jāzina, ka viņam ilgtermiņā būs šie produkti vajadzīgi šai iepirkumā. Nevaram izdomāt jūnijā, ka 1. septembrī gribam ēst vietējos produktus, šis produkts ir jāizaudzē un ilgtermiņā ir jāzina, ka tastiks nopirkts. Diemžēl jāsāk audzēt pārtikas produktus pašiem uz vietas, jo pārtikas produkti Latvijā, cik mēs apēdam, nepietiek pēc statistikas. Tie ir skaudrie statistikas dati, ka mēs daudz vairāk pārtiku iepērkam, nekā izaudzējam šeit uz vietas,” saka Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis: “Ja ir tā politskā griba, mēs tiešām varam daudz ko izdarīt. Un tālāk ir skaidrs, ka Eiropas uzstādījumi arvien vairāk iet uz to “tuvāk”. Tuvāk zemniekam, tuvāk skolai, ka tā ir iespēja. Jūs varat to produkciju arī Eiropas rāmī “No lauka līdz galdam”, arī šīs īsās piegādes ķēdes, tā ir iespēja vairāk radīt darba vietas laukos, iedot vairāk bioloģiskai lauksaimniecībai, radīt vides atslodzi. Tās iespējas ir tik daudz, ka ir īstais brīdis laiks plānots jauno septiņgades periodu, kas ir visā Eiropā, kā tad mēs dzīvosim uz priekšu.”

Gan Mārtiņš Cimermanis, gan zemkopības ministrs kā vienu no piemēriem min Somiju, kur jau gadu desmitiem strādā sistēma, ka skolās ēd vietējo produkciju. Ja nevar ko izaudzēt paši, meklē risinājumus, ar ko aizstāt. Ministrs arī piebilst, šobrīd, ja tiek teikts, ka ēdināšans sistēma jāmaina, viņaprāt, tādas patiesībā nav un valstī ir liels haoss. “Katra pašvaldība, skola, cenšas, kā var. Kāda ļoti cenšas un sanāk, kāda cenšas un pat nezina, ka nesanāk, jo bieži vien konkursa uzvarētājs beigās nebūt nav tas, kas piegādā produktu uz skolu. Un ir arī pašvaldības, kuras neredz to kā lielu prioritāti. Tas ir tāds domāšanas maiņas stāsts, attieksmes stāsts,” saka zemkopības ministrs Didzis Šmits.

Ministra uzskata, jādomā arī par to, lai visiem bērniem būtu brīvpusdienas, nešķirojot pēc vecāku un pašvaldību turības. Uz dialogu par bērnu ēdināšanas sistēmas transformēšanu Latvijā bija ieradušies vairāk nekā simt pārstāvju no Latvijas pašvaldībām, izglītības iestādēm, lauksaimnieku un pārtikas ražotāju organizācijām un citas iesaistītās puses.