2020.gads visā pasaulē atnāca ar Covid-19 pandēmiju, kas viesa izmaiņas ikviena iedzīvotāja dzīvē. Joprojām par šo vīrusu ir daudz nezināmā, un tur, kur ir neziņa, atrodas vieta bailēm un spekulācijām. Šobrīd daudzi cilvēki, kuri sasirguši ar vīrusu, izjūt sabiedrības mobingu jeb negācijas. Eksperti saka - jebkurš no mums var saslimt, tāpēc nedrīkstam vainot cilvēkus, kuriem ir Covid-19.
Līvija Covid-19 testu veica darba vietas mudināta, un, saņemot pozitīvu rezultātu, bija šoks, jo slimības simptomu nebija un joprojām nav. Arī viņa nav ceļojusi un apmeklējusi sabiedriskas vietas, ikdienas gaitās cenšas ievērot distanci un roku higiēnu.
Līdz šim, sazinoties ar radiem un draugiem, visi ir ļoti izpalīdzīgi un pretimnākoši, un nav saņemti pārmetumi par to, ka viņa ir slima. Tomēr ir uztraukums par meitu, kura atrodas pašizolācijā un nav inficējusies, kāda būs viņas klasesbiedru attieksme, kad būs jāatgriežas atpakaļ skolā.
Savukārt Ināra pēc pozitīva Covid-19 testa saņemšanas atzīst, par viņas pašsajūtu interesējas cilvēki, kuri nav pat viņas paziņu lokā. Pirmie slimības simptomi bija slikta pašsajūta un temperatūra, bet šobrīd fiziski viņa jūtas arvien labāk, un morāli ir gatava atkal doties darba gaitās, tomēr, jāgaida negatīvs testa rezultāts.
Arī Ināra atzīst, cilvēku jautājumi un pastiprinātā interese liecina, ka joprojām ir daudz nezināmā. Tāpēc ir labi, ka ir uzticams informācijas avots, no kura iegūt patiesu informāciju. Pēc atveseļošanās viņa sagaida, ka sabiedrība būs saprotoša, jo viņa ir gatava dalīties savā pieredzē par slimības gaitu, lai viestu cilvēkos lielāku skaidrību.
Tikmēr psiholoģe Gunta Dance komentē, ka zem nedrošības vienmēr slēpjas bailes no nezināmā un nesaprotamā. Viņa uzsver, Latvijā gan augstākās amatpersonas, gan mediķi un arī mediji veic ļoti lielu skaidrojošu darbu, lai iedzīvotājiem būtu pilnvērtīga informācija par vīrusu. Un tomēr, tāpat ir daļa sabiedrības, kas joprojām tic dažādām spekulācijām. viņa uzskata, ka cilvēku nievājošā attieksme pret Covid-19 slimajiem ir atkarīga gan no sabiedrības izglītības līmeņa, gan cilvēka paša pašvērtējuma.
Gunta Dance norāda - vainot otru ir visprimitīvākais aizsardzības mehānisms. Viņa atzīst, līdzīga situācija bija pirms 20 gadiem, kad Latvijā parādījās AIDS slimība. Arī tad sabiedrības attieksme bija noraidoša un reizēm pat nievājoša, jo bija daudz nezināmā.
Tikmēr drosmīgajiem, kuri nekautrējas publiski paust savu pieredzi par vīrusu un tā norisi, viņa aicina atrast domubiedrus un nebaidīties būt atklātiem. No psiholoģijas viedokļa spēja runāt, nekautrēties no sava viedokļa un pieredzes, liecina par labu garīgo veselību.
