2020. gada vasaras beigās, gatavojoties iesniegt Saeimā likuma iniciatīvu par Latvijas Kultūrvēsturiskajām zemēm, Piebalgu apmeklēja Valsts prezidents Levits, kurš Vecpiebalgas kultūras namā tikās ar iedzīvotājiem, lai diskutētu par piebaldzēnu kultūrvēsturisko un mūsdienīgo identitāti un tās attīstību nākotnē. Diskutētu? Skan jau labi, tikai cik no tā, ko šādās diskusijās rosina un iesaka vietējie iedzīvotāji, Rīgas (un nu jau arī Cēsu) kungi reāli ņem vērā? 

Latvijas vēsturisko zemju likumu Saeima pieņēma 2021. gada 16. jūnijā. Tajā teikts: ,,Katrā latviešu vēsturiskajā zemē ir savas unikālas un atšķirīgas latvietības iezīmes, tradīcijas, valodas paveidi, kā arī savdabīga kultūrvēsturiskā vide. (..) Katrai latviešu vēsturiskajai zemei piederīgajai kopienai un katrai kultūrtelpai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums kopt un attīstīt savu kultūrvēsturisko vidi un kopējo identitāti, lai to saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm. Valstij un pašvaldībām jāsekmē labvēlīgi sociālekonomiskie apstākļi vietējo kopienu pastāvēšanai un izaugsmei, jo vietējās kopienas ikdienā uztur latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu identitāti un kultūrvēsturisko vidi. Latviešu vēsturiskajām zemēm ir vietējo kopienu piederības iezīmētas saskares līnijas, kuras ņemamas vērā valstslietās.”

Kādas skaistas frāzes, cik daudz jaunvārdu un piemīlības, runājot par ,,valstslietām”! Saprotams, ka Latvijas pirmo personu apkalpojošajai ierēdņu armijai ir jādod iespēja izpausties, jo par velti algu nevienam nemaksā. Ja ir ,,valstsgriba”, jābūt arī ,,valstslietām”. Bet tas tā – starp citu, jo pēc būtības lieta ir nopietna. 

Latviešu vēsturisko zemju likums ir tapis, pieņemts un izsludināts. Katrs interesents ar to var iepazīties vietnē ,,likumi.lv”. Teksta nav daudz, kopā tikai septiņi panti. Pirmajā pantā divos teikumos definēts likuma mērķis: 

1) veicināt latviešu vēsturisko zemju iedzīvotāju kopējo apziņu, identitāti un piederību Latvijai, 2) garantēt latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību. 

Skaidrs, ka pilnā nopietnībā esmu ,,par” šādiem mērķiem. Pirmajā mirklī tikai īsti nesapratu, ar ko kultūrvēsturiskā vide atšķiras no kultūrtelpas. Nolēmu pameklēt vārda ,,kultūrtelpa” skaidrojumu interneta vārdnīcā ,,tezaurs.lv”. Atbilde: ,,Vārdu nav, frāžu nav.” Dīvaini, bet turpināšu par likumu, kura ceturtā panta ,,Valsts un pašvaldību pienākumi likuma mērķa sasniegšanai” otrajā punktā noteikts: ,,Valsts izstrādā un īsteno saskaņotu un pastāvīgu politiku un atbalsta pasākumus latviešu vēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai.” Savukārt trešajā uzsvērts: ,,Latviešu vēsturiskajās zemēs ietilpstošās pašvaldības sadarbojas un veicina attiecīgās latviešu vēsturiskās zemes kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, attīstību un iedzīvotāju kopējās identitātes izjūtu.” Piektajā, lai arī aplinkus, tomēr pieminēta izglītības nozīme: ,,Valsts un pašvaldības nodrošina izglītības iestādēs novadu mācības apguvi, kas veicina latviešu vēsturisko zemju identitātes un kultūrvēsturiskās vides apzināšanu un līdzdalību tās kopšanā un attīstīšanā.”

Piedodiet, ka apgrūtinu ar šo frāžaino tekstu lasīšanu. Lai nu kā, pamatdomu var  saprast, un tā ir apsveicama – nelaist zudībā mūsu unikālo novadu pagātnes mantojumu, atbalstīt un veicināt to attīstību, stiprinot iedzīvotāju pašapziņu un lepnumu par savu dzīves vietu. Tā domāju, pirms pāris gadiem piedaloties vēstules sākumā pieminētajā Valsts prezidenta rosinātajā diskusijā par piebaldzēnu identitāti un tās attīstību nākotnē, labās idejas atbalstu arī tagad. Jo es šeit dzīvoju, un man ir svarīgi, vai un kā šeit dzīvos mani mazbērni. Labi atceros Levita kunga izteikumus, ka tieši Piebalga bija tā vieta Latvijā, kur latvieši sāka sevi apzināties kā sabiedrību, jo šeit hernhūtieši labprātīgi, bez jebkādas augstāk stāvošas varas rīkojuma, nākuši kopā publiskos pasākumos. ,,Tie principā ir demokrātijas pirmsākumi, jo demokrātija nozīmē cilvēku, pilsoņu pašorganizēšanos. Tā arī vienlaikus bija latviešu pašorganizēšanās, jo latvieši tolaik nebija dominējošā tauta Latvijas teritorijā. Līdz ar to tas bija arī latviešu nācijas emancipācijas pirmsākums,” apgalvoja Levita kungs. Frāze par dominējošo tautu mani  samulsināja, bet ne jau tas ir būtiski. Galvenais, kas plašās uzrunas un tai sekojušo debašu laikā tika norādīts un secināts – Piebalga bija, ir un būs unikāla kultūrvēsturiska vieta, kam noteikti jāiekļaujas jaunā likuma ietvaros un jāsaņem atbalsts turpmākai attīstībai. 

Piedalījos arī pagājušajā sestdienā mūsu kultūras namā rīkotajā domu apmaiņā par Piebalgas kultūrtelpu (kad jau, tad jau – jēdziens ,,kultūrtelpa” jāpieņem kā normāls valodas jaunveidojums, tāpat kā pēdējā laikā neparasti plašais vārda ,,kopiena” lietojums). Tikšanās mērķis bija diskutēt par jautājumiem, kas saistīti ar Piebalgas kultūrvēsturiskās zemes pieteikuma sagatavošanu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam. ,,Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis uzvēra, ka iekļūšana Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā stiprinās Piebalgas kultūrtelpu, vietējo identitāti, vietējās kopienas, veicinās sociālekonomisko attīstību un Piebalgas kultūrtelpas atpazīstamību Latvijā un starptautiski,” rakstīts preses relīzē. 

Jā, runas bija skaistas un aizrautīgas, jo mazajai Piebalgai tiešām ir, ar ko lepoties. Unikāla vieta un unikāli ļaudis, kas nākuši no šī novada (Cēsu pārstāvis teicās veidojam ģēniju sarakstu), piedevām viņu ir tik daudz, ka ne saskaitīt. Sākot ar dažādu paaudžu literātiem un beidzot ar izciliem otas un skaņu meistariem, dārzkopjiem un inženieriem, pedagogiem, dakteriem un politiķiem. Latviešiem nav jāpaskaidro, kāpēc Piebalga noteikti atzīmējama kā nozīmīga kultūrvieta (vai telpa, vienalga) un kāpēc tās mantojums īpaši sargājams. Tam piekrīt arī augstie kungi, kas raksta likumus un projektus. Bet kāda ir realitāte? Un, galvenais – kāpēc? Vai ar papīru aprakstīšanu ar tukšām frāzēm kaut kas REĀLI var notikt?

Nupat runājos ar Vecpiebalgas vidusskolas direktori. Mūsu saruna bija gara un ļoti emocionāla. Zinu, ka brīdī, kad minēšu sakrālo frāzi ,,skolu tīkla sakārtošana”, ļoti daudziem ļoti daudzās Latvijas vietās iesmelgsies sirds, jo daudzviet noticis līdzīgi kā pie mums – pirms gada, diviem vai trim augšminētā rezultātā likvidētas vai reorganizētas, nu jau teikšu, ka neskaitāmas mācību iestādes. Smieklīgākais (ja būtu smieklīgi), ka viena daļa no tām pirms likvidācijas centīgi uzfrišinātas – veikti plaši kosmētiskie remonti, nomainīti logi, ieklāti jauni jumti, ierīkoti moderni sporta laukumi utt. Izremontētas, sapostas un visādi uzlabotas skolu ēkas, kas tagad stāv tukšas un cerīgi lūkojas pēc kādas ,,vietējās kopienas”, kas varbūt spēs tajās iekārtoties un vismaz kaut kādu dzīvību iedvest agrāk bērnu priecīgo čalu piepildītajās telpās. 

Meklējot konkrētus likvidēto skolu sarakstus, palasījos Šadurska 2018. gadā parakstīto informatīvo ziņojumu ,,Par pašvaldību pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz pašvaldību izglītības iestādēm un to rezultātā plānotajiem finanšu ietaupījumiem, kas būtu novirzāmi pedagogu darba samaksas pieauguma nodrošināšanai”.

(http://tap.mk.gov.lv/doc/2018_06/IZMinf_310518_lemumi_par_skol.1049.docx). 

Kādi tur pielikumi! Kādi aprēķini! Frāzes un cipari žilbst gar acīm. Darba duna ne pa jokam, lai pierādītu, cik nelietderīgi ir sargāt mazās lauku skoliņas un cik labi būs, kad tās vairs nevajadzēs uzturēt – naudiņa ripos budžetā, ka skanēs vien. 

Nu jā. Pie mums Inešu pagastā, kas pilntiesīgi ietilpst Piebalgas kultūrtelpā, arī ar 2018./19. mācību gadu nolikvidēja pamatskolu (teikts gan, ka reorganizēja, mainot īstenoto izglītības pakāpi). Kāds ir rezultāts? Inešos agrāk rosīgā kultūras dzīve apstājusies, pat kultūras darba organizatora vairs nav. Skaisti sapostā, nemaz ne tik sen renovētā Vecpiebalgas (Inešu) muiža, stāv gandrīz tukša, un tajā nenotiek gandrīz nekas. Pirms desmit gadiem, kad Vecpiebalgā tika svinēti novada svētki, to pasākumi ievilkās nedēļas garumā, un Ineši bija vieta, kurā sapulcējās dalībnieku simti. Tagad… 

Pieminētās pagājušās sestdienas diskusijas laikā tika apskatīts jautājums par Piebalgas kultūrtelpas apdraudējumiem, pie tiem pieskaitot iedzīvotāju skaita samazināšanos, seno tradīciju izzušanu un nomales efektu. Kad no publikas kā obligāts priekšnoteikums novada unikalitātes saglabāšanai tika minēta atlikušo skolu saglabāšana (patlaban aktuāls kļuvis jautājums par Vecpiebalgas vidusskolas pārveidošanu par pamatskolu), diskusijas vadītājs izlikās pakurls. Jo Cēsis ir Cēsis, zem kurām mēs tagad pēc varenās novadu reformas esam, un nauda ir nauda. Frāzes varam bārstīt, bet upurēt finanšu līdzekļus, lai REĀLI atbalstītu to, par ko it kā iestājas jaunais Latviešu vēsturisko zemju likums, neviens no augstajiem kungiem tomēr nav gatavs. ,,Visi argumenti kā pret sienu,” nopūtās mūsu direktore, piebilstot, ka vēl jau pacīnīsies par vidusskolas saglabāšanu, lai arī rezultāts esot diezgan viegli paredzams – cipari šoslaikus taču svarīgāki par cilvēkiem. 

Īss kopsavilkums no mana garā penterējuma: par kādu kultūrtelpu un tās saglabāšanu, attīstīšanu varam runāt, ja attiecīgajā vietā likvidējam skolas? Bērns, kurš uzaudzis un izmācījies savā novadā, vienmēr paliks savai mazajai dzimtenei uzticams. Tas, kurš agri spiests doties prom no mājām, gan jau pielāgosies, bet par savējo turpmāk sauks citu skolu, citu vietu, citu kultūrtelpu. Pašas dzīvē pieredzēts.