Krīt sniegpārsliņa. Kamēr tā sasniedz zemi, paiet vesela mūžība – visa mazā kristāliskā ūdens piliena dzīve. Mums, cilvēkiem, šķiet, ka tikai mirklis. Viss ir relatīvs.
Neesot divu vienādu sniegpārsliņu – vai tas nav brīnums? Tāpat kā nav divu vienādu cilvēku un dzīvju. Kāpēc tomēr tik bieži vēlamies salīdzināt? Tiecamies atkārtot kāda paveikto, ieņemt viņa amatu, sasniegt nesasniedzamo? Kāpēc steidzamies nosodīt izvēles, kas nesakrīt ar mūsējām, apkarot citādus uzskatus, nostādīt visus vienādā ierindā kā vēl tik nesenajos padomju laikos un pavēlēt visiem reizē salutēt?
Noskatījos dažus fragmentus no Latvijas TV demonstrētā raidījuma ,,Aizliegtais paņēmiens”. Bērnu tēma. Cilvēki stāsta par savu dzīvi, vienkārši pauž savas domas, bet palasiet komentārus zem šiem video stāstiem. Cik daudz neiecietīgu pamācītāju, cik lieliski katram nejaušam garāmgājējam zināms, kā ,,normālam cilvēkam” pareizi jādzīvo! No otras puses, gadās tomēr reizes, kad gribas ne tikai klusi papukstēt, bet runāt skaļā balsī par ačgārnībām līdzcilvēku prātos. Kad kādi, kuru galvas pilnas slimām idejām, ne tikai klusiņām sēž savās mājiņās un koda nagus, bet arī reāli apdraud pārējos – par to vēstules nobeigumā.
,,Vēstules no Piebalgas” ierakstījušās jaunā gadā. Paldies visiem, kas lasīja un dalījās pārdomās! Ja iesākumā stipri šaubījos par saviem spēkiem, tad šobrīd varu teikt, ka esmu liela ieguvēja. Biju spiesta sakārtot domas un pierakstīt dzīvi pusgada garumā. Bez vēstulēm tas nenotiktu. Jaunībā, protams, rakstīju dienasgrāmatu, vairākus sējumus. Žēl, ka kaut kādu neapdomīgu kaislību uzplūdos visu šo bagātību sadedzināju! Laiku neatgriezt, bet mūsu dzīvi svētī atmiņas. Kopā ar atmiņām pazūd laiks.
Katra sniegpārsliņa lido pretī zemei ar savu stāstu par augstajā mākoņu valstībā piedzīvoto. Savādi, ka mēs, cilvēki, diezin vai jelkad uzzināsim, vai ,,tur aiz mākoņiem ir saule, tur aiz mākoņiem ir viss”. Katram sava pārliecība. Katrs domā, spriež un izlemj pats, kam ticēt un kam neticēt.
Grūti ar tiem dažādajiem viedokļiem. Īpaši, ja uz spēles likts kas nozīmīgs, bet skaidru kritēriju nav. Piemērs. Vecā gada nogalē saņēmu e-pasta vēstuli no VKKF fonda ierēdnes ,,Par konkursa rezultātiem”. Tekstā divi teikumi: ,,Pateicamies par Jūsu piedalīšanos Valsts kultūrkapitāla fonda Literatūras nozares projektu konkursā par finansējuma piešķiršanu projekta īstenošanai. Pielikumā ir lēmums par konkursa rezultātiem.” Sirdij drebot, atvēru pielikumu. ,,Pateicamies par Jūsu piedalīšanos Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā (..). Konkursā iesniegtos pieteikumus (..) izvērtēja attiecīgās nozares ekspertu komisija un VKKF padome atbilstoši VKKF darbību regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Ņemot vērā ekspertu komisijas atzinumu, 2022. gada 22.decembra sēdē pieņēma lēmumu, ka jaunrades veicināšanas stipendijas 2023. gadā saņems…” un nosaukti deviņi literatūras nozares pārstāvji. Tātad vienošanās ekspertu starpā panākta. Tikai tiem, kas palikuši ārpusē, nepavisam nav skaidrs – kā? Un uzrodas nevajadzīgas aizdomas un prātojumi, ko būtu viegli izgaisināt, vienkārši paskaidrojot, kā nozares ekspertu komisija lēma, kāpēc vienam jā, bet citam nē, pēc kādiem kritērijiem vadījās un cik to bija. Nezinu, bet pieļauju, ka tas pats attiecas arī uz citu nozaru vērtējumiem. Prasītos pēc godīgas analīzes, kas pieejama visiem interesentiem. Un kāpēc gan nē? Summas, kas tiek piešķirtas stipendijām, ir ievērojamas, un tās veido nodokļu maksātāju nauda, tostarp arī mana un tavējā.
Atzīšos godīgi – negatīvo rezultātu jau iepriekš paredzēju, tomēr dažas vilšanās asariņas noriju gan. Iecerētais plašais, vēsturiskais romāns par Veco Stenderu noraidīts. Tā kā cerību bija maz, tad kreņķis ne tik daudz sevis, cik mūsu ievērojamā dižvīra dēļ, par kura dzīvi un nopelniem romāns atgādinātu. Jo kurš gan šodien vairs atceras Veco Stenderu? Kurš zina, ka viņš, būdams mācītājs, tais tumšajos laikos gandrīz pirms trīssimts gadiem no visas sirds ticēja latviešu nācijas nākotnei, sabiedrības apgaismošanas iespējai, mākslas un zinātnes uzplaukuma perspektīvai savā mazajā dzimtenē Kurzemē, un šiem cēlajiem mērķiem veltīja gandrīz visu mūžu? Šis viedais vīrs ne tikai prata izgatavot globusus un uzprojektēt veļas mazgājamo ietaisi, bet arī ierādīja latviešu zemniekiem ,,Bildu ābeci”, katram alfabēta burtam pievienojot pamācošu pantiņu un paša skicētu zīmējumu. Šis vīrs atdzejoja un sakārtoja baznīcas dziesmu grāmatu, sarakstīja pirmo latviski izdoto ticības mācības brošūriņu un arī pirmo nopietno dabaszinību enciklopēdiju latviešu valodā ,,Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”. Būdams vācietis, uz sava kapakmens Gothards Frīdrihs Stenders lika iegravēt vārdu ,,Latvis”.
Zīmīgs rindkopas noslēgums, pirms pārceļos pie turpinājuma…
Atverot ziņu portālu, pamanīju šokējošu virsrakstu - latviešu izcelsmes kultūras darbinieks, leģendārās aktrises Vijas Artmanes dēls mūziķis Kaspars Dimiters nācis klajā ar tekstiem, ka pēc pases gan skaitoties latvietis, bet viņa dvēseles mājvieta (ieklausieties!) esot ,,Kristus svētā Krievzeme”. Tātad latvietis Kaspars ir sirdī krievs. Vēl vairāk. Sacerot un palaižot tautās vairākas dziesmas, kas to apliecina, skaidri norādījis, ka atbalsta krievijas agresiju Ukrainā.
Divreiz pārlasīju rakstu, lai pārliecinātos, ka sapratu pareizi. Mīļo dieviņ, kas ar to cilvēku noticis?! Jaunībā viņu pat mazliet mīlēju. Par ,,Princesīti” un tamlīdzīgām romantiskām dziesmiņām, kuru starpā, piemēram, albumā ,,Ai, Latvija” bija arī kompozīcijas ar provocējoši drosmīgiem vārdiem tā laika politiskajai situācijai. Ja nemaldos, dziesminieku Dimiteru par pretpadomju izdarībām savulaik pat savāca VDK un uz kādiem gadiem aizliedza viņa mūziku atskaņot radio. To pašu Dimiteru, kurš nule atklājis, ka atbalsta putinu, jo dvēselē ir krievs?! Skumjākais, ka viņš tāds nav vienīgais. It kā drosmīgs patiesības paudējs, par ko tiek slavēts komentāros. Cik starp mums ir tādu, kuri skaļi nerunā, bet klusībā visu latvisko ienīst līdz ārprātam? Diemžēl arī šajā jautājumā par cilvēcisko sirdsapziņu un saprātu, kas noliedz kara kurināšanu un mierīgu civiliedzīvotāju slepkavošanu 21. gadsimtā, visi nekad nebūs vienoti. Pat latvieši nē. Mēs taču redzam, kā šīs asiņainās kolonnas ierindnieki cits pēc cita paši piesakās, tikai nevar saprast, uz ko. Vai viņi tiešām domā, ka bunkura punduris, sūtīdams uz Latviju savus orkus, pirms tam izdarīs atlasi, sašķirojot ļautiņus pēc dvēseliskās piederības?
Nē, draugi, jāliek punkts. Neko lielu nedarīt, ne par ko neuztraukties, ielīst savā burbulī un klusi gaidīt pavasari, kad tumsa izklīdīs un domas noskaidrosies – lūk, ko gribas, kad no romantiskām sniegpārsliņām klātajiem Piebalgas plašumiem jāiešļūc reālās dzīves dubļos. Košās lampiņas no svētku eglēm nozudušas, pārejam uz svecēm, kuras dedzinot, pieminēsim un domās atbalstīsim visus gaišos spēkus, kas ierauti necilvēcīgajā karā. Ziedosim, palīdzēsim, cik iespējams. Jo ukraiņi notur mūsu aizsardzības līniju, bet cīņa nebūt nav galā, un kara iznākums diemžēl nav paredzams.
Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
P.S. Bildē man fonā ir ,,Stendera siena”. Daudz darba tajā ieguldīts, bet tas ir tikai sākums. Gan jau būs tas romāns arī bez KKF.
