Latvijā teju katrā ābelē ir kāda kripatiņa no “Iedzēniem”, kur pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados aizsākās ābeļu selekcijas darbs. Nespējas vienoties un privatizācijas rezultātā deviņdesmitajos gados “Iedzēni” tika pamesti nebūtībai, taču nu jau kādu laiku par to atdzimšanu rūpes uzņēmusies Ieva Galiņa-vietējā uzņēmēja, kuras vecāki tur savulaik strādājuši. Lai iepazītu selekcijas Latvijā pirmsākumus un uzzinātu vērtīgus padomus ābeļu audzēšanā, devāmies turp, lai tiktos ar jomas speciālistiem un jauno “Iedzēnu” saimnieci.
Pasaulē ir vairāk nekā septiņi ar pusi tūkstoši ābeļu šķirnes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības institūta kolekcijā vairāk nekā seši simti. Mūsdienās par Latvijas ābeļu gēnu saglabāšanu un jaunu šķirņu veidošanu rūpējas Dobelē un Pūrē, taču augļu koku selekcijas pirmsākumi Latvijā meklējami “Iedzēnos”, kas atrodas Madonas pievārtē.
Viss sākās “Iedzēnos”
Selekcionāru Roberta Āboliņa, Aleksandra Maizīša un vēlāk arī Rūdolfa Dumbrava vadībā, selekcijas darbi “Iedzēnos” aizsākās jau 1930.gados. Kā zināms, selekcija prasa gadu desmitus - lai izveidotu jaunu ābeles šķirni, nepieciešami ap divdesmit pieci gadi, bumbierei pat trīsdesmit. “Tas ir unikāls darbs, ko ieguldījuši šie trīs kungi. Apzinoties, ka pēdējo darbu augļus paši nemaz nesagaidīs, viņi neapstājās, un turpināja selekcionēt,” uzsver Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vēsturnieks Reinis Auziņš, kurš sadarbībā ar “Iedzēnu” pašreizējiem saimniekiem, apkopojis “Iedzēnu” vēsturi. “Tas ir paaudžu darbs, kas pelnījis novērtējumu, tādēļ arī pētījām šo vēsturi un tādēļ tapa izstāde, lai celtu saulītē šo kungu paveikto.”
Kā atzīst Dārzkopības institūta vadošā pētniece, ābeļu selekcionāre Laila Ikase, augļkopības selekcijas pirmsākumi rodami tikai un vienīgi šeit. “Līdz “Iedzēniem” augļu koku selekcijas nopietnas Latvijā vispār nebija”, viņa uzsver. “Bija kaut kādi mēģinājumi, mazliet kaut kur kāds kaut ko krustoja, izaudzēja, bet “Iedzēni” ir tā pirmā vieta, kur viss sākās. Un arī tagad, lai arī dažas šķirnes ir zaudējušas nozīmi, citas no “Iedzēnu” materiāliem izdalītās Pūrē un Dobelē tagad tikai sāk kļūt populāras, “atzīst Ikase, piebilstot, ka neizmērojami svarīgs ir “Iedzēnu” selekcionāru atstātais mantojums , lai arī turpmāk veidotu vēl jaunas šķirnes, kas ir Latvijai piemērotākas, ražīgas, izturīgas un viegli kopjamas.
No sešiem simtiem iecienītas tikai pāris desmiti šķirņu
Tā kā pašreiz ir īstais ābeļu stādīšanas laiks, turpinot sarunu par šķirnē, izmantojām iespēju speciālistiem jautāt par ražīga ābeļdārza stādīšanas pamatprincipiem. Kā uzsver augļkopības speciālisti , labas ražas priekšnosacījums ir kvalitatīva stādmateriāla izvēle. Tikpat svarīgi, lai izvēlētā šķirne ir piemērota klimatiskajiem apstākļiem, kādos ābelei būs jāaug. “Pirmkārt šķirnei jābūt izturīgai pret slimībām – kraupi, vēzi, puvēm. Otrkārt, ziemcietīgai, jo pie mums nav dienvidiem raksturīgie apstākļi, līdz ar to dienvidu šķirnes, kas ievestas no Polijas vai Lietuvas, pie mums Latvijā izsalst,” atzīst Laila Ikase. “Tikpat svarīgi saprast, vai vēlamies audzēt sev, savām vajadzībām, savam mazdārziņam, kad viena no ieteicamajām ir šķirne “Atvasara”, kam raksturīgi lieli, garšīgi augļi, tiesa, tie ir mīksti. Vai arī ražošanai, kad būtu jāizvēlas citas šķirnes, kas dod ražību ar skaistiem, stingriem augļiem”, uzsver selekcionāre, piebilstot, ka no “Iedzēnu” šķirnēm absolūtā topā šobrīd esot šķirne “Dace”, kas iezīmējoties ar virkni pozitīvu īpašību. “ Tā ir izturīga pret kraupi, lieliem, garšīgiem augļiem, ļoti viegli audzējama. Taču ir viens mīnuss – šie augļi ļoti garšo ābolu tinējam,” piebilst selekcionāre. Tikpat svarīga esot augļu koku pareiza izgriešana un kopšana. Te kļuda esot uzticēt ābeli vienkārši arboristam, jo augļu koku izgriešana prasot speciālas zināšanas. “Arī stādīšanas vieta jāizvēlas rūpīgi. Ja esat izrakuši veco ābeli, noteikti nestādiet jauno tās vietā,” brīdina Ikase, piebilstot, ka institūta kolekcijā ir vairāk nekā seši simti šķirnes, no kurām tikai divdesmit vai trīsdesmit ir tās, ko plaši pavairo stādaudzētavās un kuras patiešām cilvēkiem ir iepatikušās. Taču tas ir pietiekami daudz, lai katrs atrastu sev savējo.
“Iedzēnu” dārzniecības vēsture
Tā kā Latvijas augļkoku stāsts iesākās “Iedzēnos”, ir interesanti zināt šīs vietas vēsturi un pirmsākumus. Kā stāsta Madonas muzeja vēsturnieki, par „Iedzēnu” dārzniecības pirmsākumu var uzskatīt 1937. gadu, kad Roberts Āboliņš un Aleksandrs Maizītis , pēc sešu gadu darba lauksaimniecības vidusskolas dārzniecībā, pārcēlās uz turieni. “Tolaik Grostonas, tagad – Bērzaunes pagasta „Iedzēnu” saimniecībai bija ap divdesmit hektāru zemes. Sākotnēji jaunie dārznieki ierīkoja kokaudzētavu 1,5 hektāru platībā. Tās veidošanai tika izmantots materiāls, kas tika paņemts no Malnavas skolas dārzniecības,” pirmsākumus iezīmē vēsturnieks Reinis Auziņš, piebilstot, ka sākotnēji selekcionāri darbu iesāka ar stādu audzēšanu savam dārzam un nelielas sulu darītavas ierīkošanu. “Iesāktajā darbā Āboliņu un Maizīti pārņēma augļu koku kolekcionēšanas un šķirņu izpētes azarts. Izmantojot Malnavā iegūtās zināšanas, abi dārznieki par savu sūtību izvirzīja savākt pēc iespējas lielāku daudzumu Latvijā audzētu augļu koku šķirņu, tās novērot, atlasīt no tām mūsu apvidum vispiemērotākās, tās pavairot un izplatīt,” stāsta Auziņš. “Pilnīgākai šķirņu pārbaudei „Iedzēni” kalpoja par ļoti piemērotu vietu, jo Vidzemes augstienē augļu koki netiek lutināti klimata ziņā. Savukārt augļu dārza papildināšanai šķirnes pārsvarā tika iegūtas no Kristiana Vilhelma Šoha stādu audzētavas Salaspilī, kur tolaik atradās plašākā kokaudzētava Baltijas valstīs,” stāsta Reinis Auziņš.
Selekcijas darbs pēc Otrā pasaules kara
Kā liecina muzeja veidotās izstādes materiāli, selekcionāru iesāktos darbus pārtrauca Otrais pasaules karš, savāktais selekcijas materiāls kara gados aizgāja bojā. Pēc kara „Iedzēni” tika pievienoti Madonas rūpniecības kombinātam, kam bija savs limonādes cehs. “„Iedzēni” izveidojās par rūpniecības kombināta palīgsaimniecību ar 8 hektāriem zemes. Sākot ar 1946. gadu tika stādīts jauns augļu dārzs. 1963. gadā mainījās „Iedzēnu” īpašnieks, dārzniecība tika pievienota padomju saimniecībai „Cesvaine”. Pakāpeniski paplašināja dārzniecības teritorijas platību līdz 100 hektāriem, un klāt nāca arī ražošanas plānu izpilde,” stāsta Reinis Auziņš, piebilstot, ka no 1965. gada „Iedzēni” bija oficiāls selekcijas punkts, kas kļuva nozīmīgs ne tikai rajona, bet arī republikas un valsts mērogā un pastāvēja līdz 1993. gadam. Šajā laikā „Iedzēnu” kokaudzētavā tika izaudzēts ap 40 000 hibrīdo ābeļu un16 000 bumbieru sējeņu.
Dārzniecības uzplaukums un pārmaiņu laiks
1977. gada 1. martā „Iedzēnus” pievienoja padomju saimniecībai „Gaiziņš”, šajā laikā piedzīvots lielākais uzplaukums, jo tika piešķirti līdzekļi no republikas centralizētajiem fondiem jaunu objektu būvniecībai. 1980. gadu beigās mazinājās selekcijas nozīme „Iedzēnu” dārzniecībā, un 1987. gada 1. februārī, Robertam Āboliņam aizejot no dārzniecības un selekcijas punkta vadības, sākās pārmaiņu laiks.
“Savstarpējās nesaskaņas un privatizācijas process 1990. gadu sākumā izrādījās liktenīgs tālākai darbībai, „Iedzēnu” selekcijas un augļkopības stacija beidza pastāvēt 1996. gada 15. februārī. Ar „Iedzēnu” dārzniecību ir noslēdzies ražīgs posms Latvijas augļkopībā”, atzīst vēsturnieks Auziņš, piebilstot, ka izcilie „Iedzēnu” selekcionāri apbedīti Grostonas kapos. Jau padomju laikā viņi esot sev pasūtījuši tēlnieka Kārļa Jansona (1896–1986) gatavotu kapa pieminekli – akmenī kaltu sējēju.
Augļu koku šķirņu veidošana un AMD
„Iedzēnu” dārznieku izpētes mērķis bija atrast augļu koku šķirnes, kas ir piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem, izturīgas pret slimībām, ar pievilcīgiem augļiem, kas ilgi uzglabājami un ir ar labām garšas īpašībām. Līdz 1950. gadiem, izpētot vairākus simtus augļu koku šķirņu, „Iedzēnu” dārznieki secināja, ka neviena no tām neatbilst viņu izvirzītajām prasībām. Ņemot vērā šo apstākli, tika nolemts, ka jaunas šķirnes jārada pašiem. Pirmā ābeļu un bumbieru šķirņu krustošana „Iedzēnos” veikta 1951. gadā. Atlasītie pirmie elites hibrīdi dārzā iestādīti 1957. gadā, no tiem arī izdalītas pirmās „Iedzēnu” šķirnes. To skaitā viena no atpazīstamākajām ābelēm – ‘Iedzēnu’.
“Kad šo hibrīdu nodeva pārbaudei „Pūrē”, selekcionāri domāja, ka tam ir pārāk daudz trūkumu, lai tas kļūtu par šķirni, tomēr vēl pat šodien tā ir pazīstama visā Latvijā,” ar lepnumu stāsta vēsturnieks Auziņš, piebilstot, ka ābele ‘Iedzēnu’ tika iegūta 1954. gadā, krustojot šķirnes ‘Sīpoliņš’ un ‘Ādamābele’. Savus labākos hibrīdus selekcionāri Roberts Āboliņš un Aleksandrs Maizītis apzīmēja ar uzvārda pirmajiem burtiem A un M. Vēlāk, kad darbā „Iedzēnos” uzaicināja Rūdolfu Dumbravu, šiem burtiem pievienoja arī burtu D, izveidojot zināmo kombināciju – AMD.
Ne tikai ābeles un plūmes
1970. gados „Iedzēnos” esošajā augļu koku selekcijas fondā gandrīz 40 hektāru platībā skaitījās ap 9000 ābeļu, 1800 bumbieru, 4200 saldo ķiršu un 4000 Kaukāza plūmju. „Iedzēni” pakāpeniski izveidojās par republikas lielāko augļu koku selekcijas punktu. Lai par jaunu šķirni iegūtu pilnīgu informāciju, no katra augļu koka bija nepieciešams iegūt un pārbaudīt deviņas ražas. Pēc „Iedzēnu” dārzniecības pastāvēšanas beigām daļu no selekcijas materiāla pārņēma Latvijas Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības institūts Dobelē un „Pūrē”, rūpējoties par Latvijas ābeļu gēnu saglabāšanu un jaunu šķirņu veidošanu. Vairākas „Iedzēnos” radītās augļu koku šķirnes nonākušas dažādās pasaules valstīs.
Taču līdztekus tam dārzniecībā audzēja arī dažādus ziedus, tostarp rozes, prīmulas, tulpes, narcises, flokšus un dienvidu augus. “Tur atradās lielākā kaktusu kolekcija republikā, ko izveidoja Rūdolfs Dumbravs, kopā ap 300 sugu. Savukārt Aleksandrs Maizītis rūpējās par dārzniecībā esošo eksotisko koku kolekciju, kurā bija atrodamas vairākas palmas, tējas koks, kafijas koks, vīģe, banānkoks, citronkoks, granātābele. Turpretī Roberta Āboliņa sirdslieta bija dažādu ziedu audzēšana, tādēļ „Iedzēnos” brīvā dabā auga ap 15 000 rožu no apmēram 370 dažādām šķirnēm,” akcetē Auziņš.
“Iedzēnu” atdzimšanas stāsts
Šobrīd “Iedzēnos” saimnieko Ievas Galiņas ģimene. Kā stāsta Ieva, viņa ir uzaugusi šajā vidē, jo abi vecāki savulaik strādājuši selekcijas stacijas laboratorijā. Tieši tādēļ, redzot likteņa varā pamestos Iedzēnus, radusies doma pa to iegādi .
“Man ir ļoti daudz ideju, ko vēlos , tikai jācer, ka pietiks spēka,” smaida Ieva. “Ābeles, ko kādreiz stādījuši selekcionāri, ir vecas. Saimnieku maiņas laikos koki auguši dabiski, un darba ir ļoti daudz, lai sakoptu padsmit hektāru lielo dārza teritoriju. Vispirms savedām kārtībā kādreizējā augļu koku selekcijas punkta “Iedzēni” ēku jumtus, lai nekur netek ūdens. Pavasarī arī veicām zaru griešanu daļai dārza, jo pareizi kopjot ābeles, tās var augt un ražot simt gadu un ilgāk. Veco siltumnīcu vietā plānojam iestādīt vīnogas, lai sakoptu teritoriju,” stāsta Ieva, izradot gan lielos dārzus, kuros pašlaik pats ābolu pilnbrieds, gan postažu ar sabrukušajām siltumnīcām, no kurām kāda daļa jau tiek atjaunota un pielāgota turpmākai dzīvei.
“Es te esmu uzaugusi. Vēl mammai puncī biju, kad mamma atnāca strādāt šeit par laboratorijas vadītāju. Katra vieta te ir mīļa, tādēļ arī tik ļoti sāpēja, redzot, ka viss iet postā,” atzīst Ieva. Viņa saprot, ka “Iedzēnu” platības ir milzīgas, ēkas lielas, darāmā daudz, arī apziņa, ka pašlaik šīs vietas atdzimšana vēl ir pašos pirmsākumos, taču ļoti griboties redzēt šo vietu atkal dzīvu. “Savulaik šeit bija sava veida kultūras un inteliģences centrs. Te notika koncerti, izstādes, saviesīgi pasākumi. Skaistā zāle ir saglabājusies, jācer, ka izdosies tajā atkal dzirdēt slavenus māksliniekus un zinošus jomu speciālistus, un ne tikai,” teic Ieva. Un savā ziņā tas jau ir noticis. Nupat, septembrī, svinot “Iedzēnu” stacijas 85 .gadskārtu, Ieva kopā ar Madonas muzeju sarīkoja šeit svētkus – atmiņu pēcpusdienu, kad ikvienam bija iespēja ne vien nodegustēt vairāk nekā trīsdesmit “Iedzēnu” ābolu un bumbieru šķirnes, bet arī ieskatīties gan dārzā, gan vēsturiskajās ēkās un sajust šīs vietas īpašo devumu. Savukārt mums, zinot Ievas Galiņas un viņas ģimenes uzņēmību, šķiroties rodas pārliecība, ka “Iedzēniem” atdzimšana patiešām ir lemta.
