Šodien Cēsīs durvis vēra atbalsta informācijas centrs Ukrainas kara bēgļiem. Pēc Rīgas šī būs otrā vieta Latvijā, kur atbraukušajiem vienuviet iespējams uzzināt par dažāda veida valsts un pašvaldības pakalpojumiem, kā arī darba iespējām. Pirmajā stundā šeit rindas neveidojās, atbildes uz saviem jautājumiem saņēma aptuveni desmit cilvēki.

Kādas mums ir darba iespējas Latvijā - tāds ir viens no galvenajiem jautājumiem, ar kuru no Ukrainas atbraukušie bēgļi šodien vērsās pie informācijas centra darbiniekiem Cēsīs. Olga Latvijā ieradusies piektdien no Krievijas armijas bombardētā Harkivas rajona. Viņa ir friziere. Lai varētu strādāt, apņēmības pilna mācīties latviešu valodu. Atmiņā aizvien nesen piedzīvotās kara šausmas. “Krievijas karavīri vienkārši izlaupa, visu piegāna. Viņi iznīcina visu, ko var. Kur palikuši cilvēki, tur viņi neiet mājās iekšā. Vīrs ļoti pārdzīvo un pateica - tas viss ir mans, es nekur no šejienes nebraukšu prom. Man arī dēli palika Ukrainā,” saka Olga Oļipova, kara bēgle no Harkivas pilsētas Ukrainā.

Olga stāsta, ka viņai kopā ar kaimiņiem, vien pateicoties apstākļu sakritībai, Latvijā izdevies ierasties caur humāno koridoru. Pārdzīvotās šausmas saskarsmē ar krievu pusi ir dzīvā atmiņā. “Vakarā mūs apstādināja policija, atņēma dokumentus, aizveda pie robežsargiem. Pirmajā vakarā atbrauca Federālais drošības birojs, viņi uzreiz telefonā uzlika noklausīšanās ierīci un prasīja: kas man zvanīja, no kurienes viņiem informācija par uzbrukumiem. Tādus jautājumus uzdeva. Bija bail, jo mūs taču neviens nemeklēs - kur mēs esam kaut kādā briesmīgā, drūmā pilsētā, kurā nav ne ceļu, ne gaismas, nekā. Trīs stundas nosēdējām Federālajā drošības dienestā, beigās viņi neatbrauca un mūs atlaida uz viesnīcu. No rīta savācām mantas un bēgām pēc iespējas tālāk. Situācija Krievijā ir briesmīga; tur TV rāda par neofašitiesm, par nezvērībām, par to, ka bombardēja mierīgus iedzīvotājus. Harkiva ir skaista pilsēta, pēdējos gados tā bija ļoti uzplaukusi, bet tagad tur tiek iznīcināts viss. Zooparks, lāči un lauvas skraida pa pilsētu, skolas, bērnudārzi, dzīvokļi - bombardē pilnīgi visu.”

Savukārt skolotāja Ludmila Cēsu pusē ieradās 3. martā. Viņas vīrs ir tālbraucējs šoferis, un uzņēmums, kurā viņš strādā, palīdzējis ģimenei nokļūt Cēsīs. “Kā brīvprātīgā varu strādāt ar Ukrainas bērniem, varbūt kvalifikācija ļaus strādāt par skolotāju Latvijā. Svarīgi būt psiholoģiski stabilai, bet es dzeru tēju bez cukura, taisu jogas vingrinājumus un domāju, ka viss būs kārtībā,” saka Ludmila, kara bēgle no Kamjansas pilsētas Ukrainā.

Šobrīd Cēsu novadā ieradušies aptuveni 40 kara bēgļi no Ukrainas. Atbraukušie izmitināti viesnīcās un skolu kopmītnēs. Pašvaldība paredz, ka jau tuvākajās dienās bēgļu skaits novadā strauji augs. Cēsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks Ainārs Šteins: “Plānoju, ka līdz 500 varētu uzņemt, bet baidos, ka tas ir maksimums, ko varam. Ja attālākās viensētās jau var uzņemt, bet jādomā jau par apstākļiem, ko cilvēkiem darīt, kur strādāt, kur bērniem mācīties.”

Salīdzinot ar Rīgu, Cēsīs izveidotajā atbalsta centrā bēgļiem ReTV šodien rindas nenovēroja. Katru, kurš ieradās sagaidīja brīvprātīgie, sniedzot atbildes uz jautājumiem par sabiedrisko transportu, izglītības iespējām bērniem un galvenokārt jau iespēju atrast darbu.  Pašvaldībā atzīst, iespējams, ar laiku centrs pārtaps par vietu, kur ukraiņu cilvēkiem satikties un kopt savas tautas tradīcijas un kultūru.