Vakar ReTV filmēšanas grupa ceļā pavadīja vienu no tiem latviešiem, kas cīnās frontē Ukrainā. Krists Ancāns nekad nav bijis saistīts ar armiju, viņš visu apguvis jau esot Ukrainā, kur ieradies ar pārliecību, ka tikai karojot pret agresoru var saglabāt arī savas dzimtenes neatkarību. Šodien Krists ir jau sasniedzis Ukrainu, lai turpinātu ceļu uz Harkivu, kur ierakumos izvietojies viņa daudznacionālais bataljons.

Pēdējos gadus dzīvojot Vācijā, Krists nekad nav pat iedomājies, ka reiz kļūs par karavīru. Uzrunājām Kristu brīdī, kad viņu atpakaļ uz fronti pavadīja daži draugi no biedrības “Tev”, kas palīdzēja nokomplektēt kravu, kura kopā ar Kristu tiks sūtīta latviešu karavīriem. “Nezināju, kur likt to enerģiju - vai nu jāstājas zemessardzē, vai jādara labi darbi. Saprotiet.. Viena lieta ir humanitārā palīdzība cilvēkiem, kas ir bēgļi, otra - , ja karavīri nebūs nodrošināti, tā fronte sabruks. Tie jau ir tie, kas notur tās pozīcijas,” saka biedrības “Tev” pārstāvis Inguss Ostrovskis.

Krists Latvijā uzturējās vien nedēļu. Dzimtenē viņš nebija bijis pusotru gadu, tāpēc Kurzemes pusē vēlējās satikt mammu un māsu. Karavīrs atzīst, ka Latvijā būt neesot vienkārši, cilvēki visapkārt bauda savus atvaļinājumus, bet viņš zina, ka biedri Austrumu frontē ir ierakušies ierakumos, cik vien dziļi var, lai izdzīvotu. Puiši nav gulējuši trīs līdz piecas dienas, nav mazgājušies, trūkst transporta: “Turam pozīcijas. Fronte ir ļoti liela. Ukraina ir neizmērojami liela, fronte ir ļoti gara. Šad, tad pabīdāmies mēs uz priekšu, šad un tad - viņi. Turp, šurp viss notiek. Mums ir ieroči no NATO. Ekipējums no NATO. Krieviem ir savs ekipējums. Bet tehnika, tanki mums viss tas pats. Viss tieši tas pats.”

Bet otrā frontes pusē esot ne vienmēr militāri sagatavots pretinieks. “Jauni čaļi pārsvarā. Ļoti jauni, neprofesionāli. Obligātais militārais dienests un iemests karā!”

Krista izvēle doties uz karadarbības zonu notika martā. Uzzinot par Krievijas agresiju pret Ukrainu, Krists no Vācijas devās uz Ukrainu, kur tobrīd formējās pirmie internacionālie bataljoni. Tur satikās cilvēki no visas pasaules. Gan tādi, kas bija bez iepriekšējām zināšanām par karadarbību, gan profesionāli karavīri. Pirms pieciem mēnešiem puišiem nav bijušas pat bruņuvestes, visu mācījušies turpat uz vietas. “Mums nebija pat komandiera. Bija savi cilvēki, kas uzņēmās iniciatīvu, sagatavojām savu plānu, sākām no rītiem skriet. Pēc tam parādījās ukraiņu virsnieki, kas runā angļu valodā, tāpēc mums pārsvarā ir angļu valoda runājoši cilvēki.”

Kristam un viņa biedriem, kas runā dažādās valodās, ir nācies zaudēt savus draugus, ir nācies bēgt un ir nācies novērot pretinieku tiešā tuvumā. “Man bija ļoti labs draugs no Austrālijas. Nomira manās rokās. Trāpīja lādiņš blakus, viņam zem bruņuvestes aizgāja. Es mēģināju palīdzēt, bet sapratu, ka nebija iespējams. Mēs skrējām projām, visu atstājām, pēc divām dienām tik atbraucām pakaļ.”

Atvadoties Krists Ancāns saka, ka nezina, kad atgriezīsies, komandieris ļoti gaidot sūtījumus no Latvijas, ko saziedojuši biedrības “Tev” atbalstītāji. Bagāžniekā tiek krautas higiēnas preces, elektronika un arī degviela ceļam. Brīvprātīgais latviešu karavīrs frontes pirmajās līnijās ir dzirdējis vēl vismaz 30 latviešu karavīriem, kas - tāpat kā viņš - karošot līdz Ukrainas uzvarai.