Brīvprātīgais karavīrs Vitālijs Valkā satiek ģimeni un dodas atpakaļ uz fronti

ReTV šodien devās uz pierobežas pilsētu Valku, lai satiktu brīvprātīgo karavīru, kurš par Ukrainu frontē cīnās jau kopš kara sākuma. Uz Latvijas un Igaunijas dvīņu pilsētām Valku un Valgu viņš ieradās nesen, bet jau rīt dodas atpakaļ, lai stātos pretim okupantiem. 

Vitālijs Malbe ir viens no tiem, kurš, sākoties karam Ukrainā, iestājies brīvprātīgo karavīru rindās starptautiskajā bataljonā, lai kopā ar cittautiešiem cīnītos par Ukrainas brīvību. ”Valga–Valka ir mana dzimtā vieta. Man šeit agrāk dzīvoja radinieki: vectētiņš, vecmāmiņa. Tēvs dzīvoja šeit padomju laikā, pēc tam aizbrauca uz Ukrainu, iestājās kara skolā. Mana māte ir ukrainiete. Ukraina ir mana otrā dzimtene.”

Jaunais vīrietis Ukrainas pusē karo kā Igaunijas pilsonis, taču pirms kara dzīvojis Kijivā. Viņa sieva, meita un dēls, februārī bēgot no kara, patvērumu rada Valgā. Uz desmit dienām atbildīgie dienesti ļāvuši ģimeni apciemot, taču jau rīt viņš dosies atpakaļ. |Atgriežos tādēļ, ka biju komandējumā – apciemot savu ģimeni, pastaigāties ar bērniem. Tas ir mans pienākums atgriezties. Karš nekur nav pazudis, neapstājas un nebeidzas. Ir jāturpina karot.”

Sagatavoties karam neesot iespējams nekādi. Šīs desmit dienas viņš pavadījis iepazīstot arī Latviju – ar ģimeni bijuši Cēsīs, Vecpiebalgā, Cēsvainē, pie jūras, arī makšķerēt. “Jūtos ļoti slikti, tas ir ļoti smagi. Tas ir kā gabaliņu dvēseles izraut. Protams, ļoti pārdzīvoju. Negribas lai brauc prom, bet tas ir viņa pienākums, un viņš vienmēr saka, kurš tad cits, ja ne es?!” stāsta brīvprātīgā karavīra sieva Alīna.

Par vīra došanos karā Alīnai runāt ir grūti, taču viņa pastāsta, ka spēku dod vietējie. “Dzīvojas neslikti. Ļoti gribas mājās, tur tomēr 30 gadi nodzīvoti. Palika tur vecāki, draugi un mīļais darbs, morāli grūti izturēt. Cilvēki labi izturas, palīdz, un tas dod pozitīvas emocijas. Dzīvi sākam no nulles, ieradāmies ar vienu mugursomu.”

Arī Vitālijam svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts – ne tikai no citu valstu brīvprātīgajiem, ar kuriem kopā karo. Viņš ir pateicīgs arī par labajiem vārdiem no Latvijā iepazītajiem cilvēkiem, kā arī par saziedotajām lietām līdzvešanai. “Jauni draugi no Latvijas – ne tikai frontē, bet arī šeit. Jaunas paziņas. Bija gadījumi, kad nāca fotografēties ar mašīnu, ar mums. Cilvēki zina, saprot un uzmundrina un vēl veiksmes.”

Satikt Vitāliju mums palīdzēja viņa draugs – valcēnietis. Viņš kameras priekšā runāt nevēlējās, taču pastāsta, ka speciāli Vitālijam gatavojuši siļķi ar kartupeļiem un biezpienu, jo šo ēdienu Ukrainā salielījuši brīvprātīgie karavīri no Latvijas. Viņam esot ļoti paticis. Nākamreiz draugi latvieši Vitāliju sagaidīšot ar nēģiem.