Lai gan ierasts pēc sēnēm doties rudenī, arī pavasarī mežos manāmas kādas neierasta izskata sēnes. Lāčpurni un bisītes jeb tautā sauktas par murķeļiem ir pavasara sēnes, ko cilvēki mēdz lietot uzturā kā delikateses, taču, vai tās tiešām ir ēdamas un cilvēka veselībai nekaitīgas?

Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele skaidro sabiedrībā nepareizi lietoto sēņu nosaukumu. “Tā ir vienkārši sena tulkošanas kļūda, kas rada pārpratumus. Ja mēs paskatāmies, visticamāk, ka mums tie senči ir no vāciešiem mācījušies. Vāciski “morhel” ir lāčpurns. Un bisīte vāciski ir “lorhel” ar “L”. Angliski lāčpurns ir “morel”. Latīņu nosaukums lāčpurnam ir “morhella”. Tā kā vācieši ēda tos lāčpurnus, un tad tie mūsējie arī sāka mācīties, bet mums tā bisīte ir vairāk sastopama, tad tas nosaukums aizgāja ne pie tās sēnes,” saka Inita Dāniele.

Šī iemesla dēļ cilvēki abas sēnes mēdz saukt par murķeļiem, kas noved pie tā, ka cilvēki neatšķir indīgo sēni - bisīti - no nekaitīgā lāčpurna. Taču speciāliste uzskata, ka cilvēki speciāli meklē tieši indīgās bisītes, jo mantojuši pagatavošanas receptes no saviem senčiem.

Inita Dāniele: “Es zinu kādus 10 saindēšanās gadījumus no pazīstamiem cilvēkiem atstāstītus, neviens no tiem, viena laikam bija dāma, kas bija pirmo reizi ēdusi un uzreiz saindējusies. Visi pārējie bija tādi, kas “visu mūžu ēdām, mums nekas slikts nav noticis”. Tajā vienā reizē tomēr saindējās.”

Lai arī abas šīs sēnes ir radniecīgas izcelsmes, tām ir dažādas dzimtes un sugas. Mikoloģe ReTV Ziņām skaidro, kur atrast parasto lāčpurni un kā to atšķirt no parastās, bet indīgās bisītes.

“Pirmkārt, jau augšanas vieta atšķiras. Bisīte tomēr ir pa priežu mežiem, izcirtumiem, kaut kur, kur pirms pāris gadiem kāds ugunsgrēks ir bijis, gar taciņām. Tādās smilšainās vietās un priežu mežos. Lāčpurni turpretī, tie tomēr ir lapu koku mežos, parkos, dārzos. Vēl lāčpurni labprāt aug vecos ābeļdārzos,” saka Inita Dāniela.

Mikoloģe Inita Dāniele stāsta, ka pastāv uzskats, ka, ja bisīte aug karstākā un mitrākā vietā, tad indīgās vielas sēnē esot lielākā koncentrācijā. Klīniskais toksikologs Roberts Stašinskis stāsta - slimnīcā katru pavasari uzņem pacientus, kuri saindējušies pēc bisīšu ēšanas, bet arī mierina, ka Latvijā pēdējos gados nāves gadījumi nav reģistrēti.

Roberts Stašinskis: “Praktiski katru gadu mūsu slimnīcā nokļūst arī pavasara mēnešos cilvēki pēc šo te giromitrīnu saturošo sēņu ēšanas. Paldies Dievam, tas pacientu skaits nav ļoti liels, praktiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms, bet jebkurā gadījumā šādi pacienti ir.”

Tokiskologs vērš uzmanību, ka pēc nepareizi pagatavotu bisīšu ēšanas saindēšanās simptomi neparādās uzreiz.

Roberts Stašinskis: “Simptomātika sākās samērā vēlīni - pēc 6, 8, pat 12 un pat 24 stundā pēc šo sēņu ēšanas. Sākās ar kuņģa trakta darbības traucējumiem, kas ir slikta dūša, diskomforts vēderā, varētu būt vemšana, varētu būt caureja. Un paralēli tam ir nervu sistēmas darbības traucējumi, kas var izpausties kā vājums, reibonis, miglošanās sajūta... Noteikti, attīstoties gan kuņģa zarnutrakta darbības traucējumiem, gan nervu sistēmas darbības traucējumiem, var būt arī paralēli vēl aknu un nieru bojājums.”

Bet, ko darīt, ja tomēr cilvēks ir saindējies? “Tas, ko es ieteiktu, jebkurā gadījumā sazināties ar medicīnas personālu, vai vienmēr un visos gadījumos obligāti un uzreiz jābrauc uz slimnīcu - domāju, ka, nē. Pastāv vēl viena iespēja - zvanīt uz Saindēšanās informācijas centru. Ir tāds informācijas centrs, kurš strādā 24/7 režīmā, visa pieejamā informācija ir bezmaksas. Ja ir atkārtota vemšana, ja ir kaut kādi apziņas traucējumi, tad neapšaubāmi, tad ir 113 un jāsauc NMPD,” pauž Roberts Stašinskis.

Lai arī interneta resursos var atrast informāciju, kā pagatavot bisītes, lai tās lietotu uzturā, speciālisti vēlas atgādināt - šīs sēnes labāk tomēr atstāt mežā, lai lieki neriskētu ar savu un savas ģimenes veselību, pat dzīvību!

Foto: 1188.lv