Keramiķe Ieva Jurka ir dzimusi pagastā, kur neesot neviena keramiķa, tomēr mīlestība uz šo arodu aizsākusies jau bērnībā. Līdz šim dzīvojusi Rīgā, bet nu jau pusgadu viņa par savām mājām sauc Bērzes pagasta Bērzes ciemu.Nelielajā ciemā, kas ir pagasta attālākā daļa, jau vairāk nekā desmit gadus nav skolas, nav arī veikala, un arī bibliotēkas, tomēr Ievai šeit patīk.

Ar keramikas virpu Ieva esot pazīstama jau kopš trīspadsmit gadu vecuma, bet nekad viņai nav bijusi sava keramikas krāsns. Tagad sapnis par savu darbnīcu, kurā top porcelāna trauki un rotaslietas, piepildījies. Pārcelšanās uz Zemgali gan sakritusi ar Covid-19 pandēmijas sākumu, un tam esot gan savi plusi, gan mīnusi.

Lai gan Ieva ir tiešās tirdzniecības piekritēja,biznesa attīstību laukos bez laba marketinga un tirdzniecības internetā viņa nesaredz, bet lielākais prieks esot par to, ka aizvien biežāk lauki jauniešiem vairs neesot bubulis, bet gan vieta, kur iesakņoties un attīstīties.