Ivars Briedis, bijušais Augstākās padomes deputāts, Barikāžu laiku aizvadīja Augstākās padomes ēkā, dienu un nakti atrodoties gaidīšanas režīmā un gatavībā cīnīties par Latvijas brīvību. Aicinājumu doties uz Rīgu viņš atceras tā, it kā zvanu būtu saņēmis vakar.

“13.janvāris, svētdienas rīts, un kaut kur ap pulksten puspieciem zvana Ziedonis Ziediņš, jo viņš bija Mazsalacas apgabala deputāts. Zvana un sauc: “Ivar, braucam, Dainis Īvāns aicina visus pulcēties Rīgā, jo Viļņā jau notiek traģēdija - krievu tanki sabrauc cilvēkus”. Nu, mēs arī tepat pie baznīcas satikāmies, un cik tik vien ātri ar žiguli toreiz varēja, arī Rīgā bijām iekšā,” stāsta Ivars Briedis.

Bailes un šaubas aizstāja apņēmība un dzelžaina pārliecība, ka tas, ko viņi dara, ir pareizi. To nespēja satricināt ne neziņa, ne Interfrontes iejaukšanās un komandantstundas pieprasīšana. Ivars Briedis stāsta, ka nekas tāds nebija ne izjusts, ne piedzīvots. Tautas gandrīz vai pārdabiskā uzticība devusi spēku turpināt cīnīties un stiprinājusi Augstākajā padomē valdošo vienotību.

“Bija jau ļoti svarīgi mums būt uz vietas un vajadzīgā brīdī pieņemt kādus lēmumus. Pirmajā dienā nemaz mēs no Saeimas mājas neizgājām. Tur pat nakti gulējām uz grīdas, paklājām mēteļus vai ko apakšā,” pauž Ivars Briedis un atceras, kā spilvenu izmantojis kurpes, un, lai gan pienākums lika atrasties Augstākās padomes ēkā, viņš devās ārā un stāvēja līdzās pie ugunskuriem kopā ar visiem.

Ivars Briedis atcer, kā pie durvīm esot sagaidīts – jutis, kā miera stājā nostājas sardze. Viņš atminas, ka esot bijusi laba sajūta, izejot uz ielas pie cilvēkiem, jo juta, ka atbalsta. Cilvēki teikuši, ka gaidot, ka pieņems vēl labākus likumus, lai varētu nonākt brīvā Latvijā.

Barikādēm beidzoties, bijušais Augstākās padomes deputāts jutis, ka visiem kopā paveikts, kas patiesi nozīmīgs - nosargāti ne tikai svarīgākie objekti galvaspilsētā, bet arī tautas gars un brīvība.