Kādu no senajām amatu prasmē prot vien maza daļa iedzīvotāju, taču daļa ir apņēmības pilni kādu no tām apgūt. Āraišu ezerpilī seno amatu prasmju apguves projekta dalībniekiem izrāda sašūtos kreklus, brunčus un izkaltās rotas. Un netrūkst arī interesentu tāss apstrādes meistardarbnīcā.
No bērza tāss līdz traukam, kur uzglabāt augļus – tāss apstrādes meistars Kaspars Zvirbulis apmeklētājiem Āraišu ezerpilī māca, kā šādu trauku iespējams izgatavot vien četru stundu laikā. “Šeit var redzēt darbiņus, kas ir manis un manas sievas taisīti, šeit ir arī vairāki darbi no mūsu darbnīcas kolekcijas, kuri ir pusgadsimtu un vairāk veci, parādot tāšu izturību un ilgtspējību.”
Meistars jau vairākkārt meistarklasēs ir demonstrē, kā izgatavot cibas un grozus primitīvos apstākļos. “Neesmu saticis vēl cilvēku, kurš pa četrām stundām neko neuztaisītu. Protams, ir smukāki, nesmukāki. Nostrādāti, nenostrādātāki. Kaut kāds rezultāts, kurā var iebērt riekstus vai konfektes ir katram,” skaidro Kaspars Zvirbulis.
Process ir laikietilpīgs – tāss ir jānomēra, jāsagriež, trauka pamatnei no koka bluķīša jānozāģē un jānoformē ripa.
Āraišos roku senajās amata prasmēs izmēģināja ne tikai apmeklētāji. Arheoloģiskajā parkā tiek prezentēti arī tērpi, kurus pusgadu ilgā projektā izgatavojuši gidi. “Tas mērķis un uzdevums bija, ka seši cilvēki piedalās meistarklasēs, atbilstoši dzelzs laikmetam izgatavo, tādam kā ezerpilī cilvēki dzīvoja, izgatavot tādu tērpa pamata komplektu,” stāsta Inese Roze, Drabešu muižas amatu mājas vadītāja.
Dalībnieki, prezentējot savu veikumu, ir īpaši gandarīti arī tamdēļ, ka daudz ko nācies apgūt attālināti, piemēram, ar meistarklases vadītāja palīdzību sašūt kreklam padusi, esot vien tiešsaistē. Gide un projekta dalībniece atzīst – šis process ir ieguvums gan profesionālā ziņā, gan emocionāli. Tikmēr dalībnieks Jānis Kļaviņš dalās atmiņās par apmācībām: “Man jau tas viss bija jauns, dāmas kaut ko tomēr jau bija darījušas dzīvē. Es līdz šim no tā biju veiksmīgi izvairījies, man tas viss bija jauns un savā ziņā piņķerīgs. Apavi varbūt vairāk tāds vīrišķīgāks, salīdzinot ar šūšanu un ceļošanu. Ir mazliet jāpastrādā arī ar spēku, lai tas nav tā kā cauri audumam durt, ar īlenu mazliet jāiesit.”
Jāpiebilst – projektā tapušie tērpi paliks Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka īpašumā. Paši dalībnieki saka – senās prasmes liks lietā arī ārpus projekta, sākuši darināt jau savus personīgos tērpus.
Un tieši jostas ceļošanu dalībnieki norāda kā piņķerīgāko amatu, kuru apguvuši projektā, taču dažiem izaicinājums bijis arī rotu kalšana.
