Kādreiz jaunībā biju ļoti kategoriska, ko skaidroju ar horoskopos piesaukto Lauvas dabu. ,,Lecu uz ecēšām” par katru sīkumu. Ja arī publiski neizpaudos, tad iekšēji vārījos un pārdzīvoju par katru nieku. Bieži lēju asaras par visādiem dzīves sīkumiem (tā tagad šķiet), līdz beidzot vīrs pirms diezgan daudziem gadiem pateica strikti – ja gribi, tad raudi, bet es vairs neņemšu galvā un neskriešu tevi mierināt, saņemies! Ziniet? Iedarbojās! Kad neuzradās mierinātājs un žēlotājs, īsti nebija jēgas bimbot. Gandrīz smieklīgi – izspiežu asaru, bet saprotu, ka ar to tikai bojāju savu skaistumu (arī vīra vārdi), un raudiens pāriet. Sapratu, ka jālūko rīkoties, nevis jāsēž un jāžēlojas. Pamazām, palēnām esmu tikusi līdz stadijai, kad raudu tiešām reti. Lūk, tā atnāk vecuma viedums, par ko šoreiz vēlos parunāt. Tuvojas maijmēness, kad, ceriņiem smaržojot, rakstīju pirmo ,,Vēstuli no Piebalgas”. Gads pagājis. Nu jau jūtos daudz pārliecinātāka un uzdrošinos runāt pati par sevi arī.
Vēl mazliet par raudāšanu. Protams, gadās reizes, kad arī tagad, manos jau nopietnajos gados, emocijas uzvirmo kā sendienās. Tā notiek, ja kāds vai kaut kas no malas tās pamatīgi ,,iešūpina”. Piemēram, video kadri, kuros redzamas mierīgo iedzīvotāju prātam neaptveramās ciešanas Ukrainā, ko vienkārši nav iespējams skatīties bez slapjām acīm. Vai kadri, kur bērni sagaida no frontes tēvus – karotājus. Mēs Latvijā, paldies Dievam, dzīvojam mierīgi, bet asiņainais karš joprojām notiek tepat līdzās! Tas prasa arvien jaunus un jaunus upurus, un drīz visas pasaules sievietēm pietrūks asaru, lai viņus apraudātu. Kad šis vājprāts beigsies? Atbildes joprojām nav. Mums jāsaprot (kā man netīk šī politiķu bieži piesauktā frāze, bet šai gadījumā tiešām – jāsaprot!), ka esam izredzēti dzīvot mierā. Vismaz pagaidām. Ka šī robeža ir šaura un ļoti, ļoti trausla. Dzīvot mierā – tā ir liela dāvana. Kāpēc sagandēt savu dzīvotprieku ar stulbiem kašķiem? Vai tāda šaurpierīte Glorija tiešām ir manas uzmanības vērta? Jā un nē. Agrāk es nespētu valdīt dusmu asaras, uz viņas izgājieniem raugoties un viņas naida runās klausoties. Tagad sēžu mierīgi un izliekos nemanām. Ko nevari mainīt, par to neuztraucies – vērtīgs mammas padoms. Vecie ļaudis zina, ko saka. Ne velti latviešiem tik daudz parunu par šo tēmu. ,,Veciem kokiem dziļas saknes.” ,,Jauns ar spēku, vecs ar prātu.” ,,Pavasaris skaists ar puķēm, bet rudens ar labību.”
Lai sargātu nervus, izvairos skatīties daudzos video, kuros gan pilsētu ielās, gan šausmīgi piemēslotos pagalmos tiek aptaujāti agresorvalsts parastie iedzīvotāji, tomēr gadās, ka šie viepļi pamanās uznirt acu priekšā, ar putām uz lūpām slavinādami savu vladimiru vladimiroviču, un tad ir pavisam slikti – jāraud no bezspēcības un svētām dusmām. Jo statistika rāda (nesen šo ciparu pamanīju), ka 78 % (!!!) Krievijas pilsoņu atbalsta savu bunkura žurku, neskatoties ne uz ko. Vai viņiem pašu puses līķu vēl par maz? Vai tiešām smadzeņu vietā mēsli?! Nebrīnos par prātu izkūkojušajām večiņām, kuras sola ASV prezidentu Baidenu saviem spēkiem aizsūtīt kosmosā un stāsta, cik krievu rublis iespaidīga valūta. Brīnos par krievu inteliģences pārstāvjiem, šovmeņiem, sportistiem. Ar ko viņiem acis aizmālētas? Ar ko viņiem ausis aizbāztas? Ar vati?! Smieties vai raudāt, jautāju sev, kad skatījos video, kurā krievu babuška, izrādot savu ķemmertiņu, kurā dēlis ar caurumu, bet s..du kaudze gandrīz līdz jumtam, šausminājās, sak, kā gan pie tiem ,,jevropeiciem” varot ēst un… hmmm… iet pa savām darīšanām vienā un tai pašā vietā, proti, dzīvoklī. Kādas šausmas – zem viena jumta ,,kuhņa” un labierīcības! Varbūt arī turpat mazgājas? Un vēl saucot sevi par civilizētiem ļaudīm…
Atgriežoties pie vecuma un vieduma tēmas. Prātoju, kā gan tas notiek, ka jaunībā mēs skrienam pakaļ laikam, bet kaut kādā brīdī laiks sāk vajāt mūs?
Šodien pagrūti iedomāties, bet manā jaunībā sievietes gāja pensijā piecdesmit piecos gados. Un man kā jaunam skuķim viņas tiešām likās vecas! Kolhoza kolēģei, no kuras mācījos, kad atnācu no augstskolas kā jaunā speciāliste, pienāca minētais vecums. Tika sarīkotas svinības, kurās kāds svarīgs kungs zem elkoņa ieveda manu darbaudzinātāju izgreznotā zālē, apsēdināja goda krēslā, lai vecā kundze pasēž, pie viņas kājām klājās ziedi…
Vai piecdesmit pieci gadi ir liels vecums? Varbūt salīdzinājums nav gluži korekts, bet esot izrēķināts, ka Blaumaņa Pindacīšai bijuši trīsdesmit pieci, Bebenei drusku vairāk, Indrānu tēvam četrdesmit divi… Ja par krieviem, tad Puškina vecajai, kā lasot sapratām, tad baigi sagrabējušajai auklītei patiesībā bija ap četrdesmit, tāpat kā ,,šausmīgi vecajam” Kareņiņam. Klau, nu kā viņi visi paspēja izdzīvot savu dzīvi, ko?
Viss plūst un mainās. Kamēr esam jauni, vienmēr gaidām kaut ko nākotnē – nākošo dzimšanas dienu, Ziemassvētkus, kas atnesīs kāroto dāvanu. Tai mirklī, kad svari nosveras uz otru pusi, beidzam šo gaidīšanu un mēģinām attālināt nākošo dzimšanas dienu, nākošos Ziemassvētkus. Lai laiks nesteidzas tik ātri! Kur tu skrien, kur tu auļo? Gribas jautāt, kad redzi savus skolniekus ar sirmām galvām.
Nesen biju aizbraukusi uz tikšanos ar jaunu, skaistu, daudzsološu rakstnieci, tiešām inteliģentu un gudru meiteni, kurai paredzu iespaidīgu nākotni. Prieks vērot, ka daudzi mūsu jaunieši ir mērķtiecīgi, zinoši, pārzina tehnoloģijas un saprot menedžmenta nianses, prot atrasties īstajā brīdī īstajā vietā un nešķiest veltīgi spēkus tur, kur tas nav nepieciešams. Piemēram, neraudāt par sīkumiem. Apvaldīt emocijas savas lietas labā, lieki nejūtināties un neiedziļināties, ja tas nenes taustāmu labumu. Pēcāk pārdomāju kādu tikšanās laikā izskanējušu it kā joku, bet laikam taču reālu patiesību. Šodienas jauniešu vidū populārajā vietnē TikTok īpaši labi ar naudas pelnīšanu (,,tīkšķu” skaits!) veicoties sirmgalvjiem, kuri klāstot mazbērniem savus senīlos uzskatus gan par to, kā viņu jaunībā nebija seksa, gan to, kā jāuzvedas pirmajā randiņā, gan kā pareizi jāaudzina bērni, un tādā garā uz priekšu. Kāpēc? ,,Jo viņi taču ir TIK SMIEKLĪGI!” Smieklīgi? Tiešām? Tāpēc, ka dzīvojuši citos laikos un vadījušies pēc citām morāles normām? Laikam gan. Un vai par to man atkal nederētu mazliet paraudāt?
