Ar asarām acīs atminas represiju laiku

Astras Tomsones dzejolī ietvertas viņas pašas atmiņas par skaudro 25. marta nakti, kad viņu ar ģimeni izrāva no tēva mājām Salacgrīvā un aizveda Sibīrijas plašumos. Tobrīd Astrai bija 6 gadi.

Astra Tomsone stāsta, ka izvedējos esot vijis viņas tēva brālis. Virsnieks esot licis mātei parakstīt papīru, ka braucot brīvprātīgi. “Tad viņš teica: “Jūs izlasiet!” Mamma vispārīgi prata valodu. Viņa teica: “Nē, virsnieka kungs, es jums uzticos, jo aiz jums stāv mans vīra brālis.””

Svešumā tika aizvadīti 13 gari un grūti gadi, un, atgriežoties, nācās latviešu valodu mācīties no jauna.

“Vilcienā brauc latviešu karavīri puiši un runā latviski, nu, laikam pēc kaut kādām pazīmēm varēja sajust, ka mēs esam latvieši, bet mēs taču atbildēt neprotam, viss taču notiek krieviski. Arī mamma runāja krieviski, labi, kaut ko runāja arī latviski, bet principā bija tā pārkrievojušies,” atminas Astras Tomsones.

Astra atceras - tajā naktī neviens nesaprata, kāds liktenis viņus sagaida. Māte esot bijusi pārliecināta, ka ceļš vedīs nevis uz Sibīrijas taigu, bet līdz piejūras priedēm, kur visus nošaus. Līdzīgas atmiņas ir arī Sarmītei.

Sarmīte Bezdelīga: “Mūsu ģimeni, Pētersonu ģimeni, izveda no Mačiņiem Viļķenē. Mammai Annai 30 gadi, man 9 gadi, vidējai māsai 8, mazai māsai - 5. Tā mēs tikām aizvesti uz Sibīriju, ceļš bija briesmīgs. Mēs neko nesapratām. Mamma pateica - šaujiet mani tepat nost. Mums gāja grūti, mums nebija, kas palīdz no Latvijas, vienīgais, kad vectēvs ar krustmāti varēja sākt kaut ko palīdzēt no Kargasokas.”

“Mēs gribējām visu laiku ēst. Tad, kad es atbraucu 56. gadā uz Latviju, mēs sēžam pie galda, un māsīca saka: “Es vairāk negribu.” Es ar lielām acīm skatījos uz viņu un domāju, - kā tas ir, ka negrib ēst. Man bija 17 gadi,” atceras Sarmīte.

Sarmīte vēl piebilst - to, kas piedzīvots gan izsūtījumā, gan atgriežoties Latvijā, bez asarām nav iespējams izstāstīt, jo arī atgriežoties ciešanas turpinājās: “Bērniem bija ļoti grūti, jo Sibīrijā mēs bijām fašisti. Tagad mēs atbraucām uz Latviju, darbā mūs neņēma, es netiku darbā pastā, mazā māsa augstskolā netika, un tagad mēs arī neesam vēlami, jo mums esot lielākas pensijas.”