Šogad aprit trīsdesmit viens gads, kopš barikāžu ugunskuru liesmu gaismā Rīgā pulcējās tūkstošiem iedzīvotāju. Atceroties šo laiku, kas bija viens no Trešās atmodas izšķirīgajiem brīžiem, šajās dienās ugunskuri tiek kurti teju visos pagastos. Atmiņu stāsti vakar uzvirmoja arī Tērvetē, tomēr svarīgākais - nepieciešamības gadījumā spēt vēlreiz būt tikpat vienotiem.
Rīgā pirms trīsdesmit viena gada - gluži tāpat kā toreiz - arī tagad improvizētajās barikādēs Tērvetes vēsturiskajā centrā mūziķim Artūram Reinikam rokās ir ģitāra. Vien tagad gaisā griežas sniega vērpetes, bet toreiz degunā knieba sals. “Mēs toreiz taisni bijām atbraukuši no Rīgas, sapulcējušies “Saimes” ēkā vīru ansamblis. Tur bija mūsu bijušais priekšnieks Gredzens. Tā laika priekšnieks Goba un dziedošie vīri. Protams, radio bija līdzi. Pa radio bija aicinājums – visi, kuri var, dodieties uz Rīgu! Tā kā mums blakus bija vadība, mums piešķīra divas lielās mašīnas, nokomplektējām divas komandas, kas devās nezināmajā uz Rīgu,” stāsta Artūrs Reiniks, mūziķis, barikāžu dalībnieks.
Vēlāk viņiem pievienojušies arī citi tērvetnieki. Barikāžu piemiņas zīmes gan esot saņēmuši tikai 56 cilvēki, bet braucēju bijis daudz, daudz vairāk. Došanās uz barikādēm tikusi uzskatīta par tādu kā goda lietu, bet tam, ka brīnums varētu notikt, Latvija varētu kļūt brīva, tolaik gan vīri īsti neesot ticējuši. “Tā politika tajā laikā bija diezgan viennozīmīgi ieaudzināta, tā bija tikai viena. Domas par kaut kādu citu varbūtību - tur varbūt nemaz nebija, bet tā kopīgā ļaužu kustība lika solidarizēties, kā šodien saka, un būt tur,” atminas Andrejs Eglis, tērvetnieks, barikāžu dalībnieks.
Šodien Latvija ir brīva un demokrātiska valsts, bet barikāžu atmiņu ugunskurs uzjundī domas par nākotni, visiem klātesošajiem ir skaidrs, ka tikpat vienotiem kā pirms 31 gada, jābūt arī šodien. “Tas, kas notiek pasaulē, kas mums apkārt notiek, cerēsim uz to labāko scenāriju, bet, ja gadījumā kas, es domāju, ka par spīti visām nesaskaņām, kas notiek savā starpā, šādos momentos, kad valsts ir briesmās, es ceru, ka nācija atkal spēs apvienoties,” saka Artūrs Reiniks.
