Vēsturiskais Pokaiņu mežs ir apdraudēts, jo tajā vēl aktīvāku darbību sākuši “Latvijas valsts meži”, ar smago traktortehniku izbraukājot svētvietas, kuras arheologi vēl nav līdz galam izpētījuši. Sašutumu par situāciju pauž gan vietējie meža pazinēji, gan arī eksperti.
Jau vairāk kā 20 gadus ar mītiem apvīto un tūristu iecienīto Pokaiņu mežu apsaimnieko “Latvijas valsts meži”, kuri šajā mežā sākuši veikt intensīvu saimniecisko darbību, izmantojot arī vidi nesaudzējošo smago traktortehniku, tā saucamajiem hārvesteriem. Lai arī tiek solīts tūrisma infrastruktūru neaizskart, vietām ar sūnām aizaugušiem un uzreiz nepamanāmiem vēsturiskajiem akmeņu krāvumiem jau traktors brauc pāri. Sarūgtinājumu par šādu soli pauž vēsturnieks, arheologs Guntis Zemītis.
Arī Pokaiņu meža bijusī gide un grāmatas “Pokaiņu mežs” autore Anita Biseniece apgalvo, ka - par spīti arheologu rekomendācijām - meža izstrāde Pokaiņos notiek nesaudzīgi un nepārdomāti. “Ja ik pa 50 metriem ir hārvestera pēdas, tad visām tām eglēm, kuru saknes ir šajā hārvestera ceļā, nākamajā gadā mizgrauzis būs iekšā un atkal būs sausie koki, ko varēs ņemt ārā…”
Meža pazinēju nepamet arī bažas par izbraukātajiem seno akmeņu krāvumiem, kuri līdz šim meža neskartajās vietās atrasti ap 2000, un tie visi pamatā atrodas āderu krustpunktos. Anita Biseniece: “Hārvesters ir braukājis krustu šķērsu, tās kaudzītes ir izmīcījis, pārbraucis pāri. Mums bija sarkanie mietiņi sasprausti, tie visi ir pa gaisu aizgājuši.”
“Sāpe, ka tehnika var braukt pāri un dzīt dubļos akmeņu kaudzes, kuras ir pat bijušas redzamas un attīrītas, ir, teikšu, necienīga attieksme,” uzsver sertificēta vides gide Asja.
Anita Biseniece norāda: “2009. gadā šai vietai tika uzrakstīti apsaimniekošanas noteikumi. Tur tika rakstīts tā, lai nesabojātu ko tādu, ko mēs vēl nezinām, drīkst strādāt tikai ar rokas darba instrumentiem.”
“Latvijas valsts meži” sola, ka nekas mežā nemainīšoties, vēl piemetina: tagad ieeja mežā būs par brīvu. Tomēr svarīgākais aspekts ir, ka meža izstrāde jeb koku ciršana tajā ir paredzēta. “Plānojot mežistrādi, protams, rēķināmies, ka nebraucam pa takām. Ja tur ir jāšķērso un nav citu iespēju, tad to darām pa vienu vietu. Ja tajā vietā rodas kādi bojājumi, tad plānojam to salabot. Bet, plānojot saimniecisko darbību, plānojam, lai mazinātu ietekmi uz apkārtni un apmeklētājiem. Mežs prasa rūpes un darbu, tāpēc te ir laiku pa laikam jāatgriežas un jāstrādā,” saka “Latvijas valsts mežu” pārstāvis Jānis Zitāns.
Reālo ainu mežā redzam tomēr citu, ne velti daudzi satraukti par šīs Latvijā populārās vietas nākotni, kura vēsturiski datēta jau no 17. gadsimta.
#SIF_NVZ2022
