Andris Keišs “Saulrietos” lasa pasakas pieaugušajiem

Jūnijā vēstījām par vētras postījumiem Vecpiebalgā, kas smagi skāra arī Kārļa Skalbes muzeju “Saulrieti”. Seku likvidēšanai nepieciešami lieli finansiālie līdzekļi, tāpēc muzeja darbinieki aicina braukt ciemos un atbalstīt, iegādājoties ieejas biļeti. Lai muzejam piesaistītu vēl vairāk apmeklētāju, aktieris Andris Keišs realizējis ideju par pasaku vakaru. 

Kārļa Skalbes “Saulrieti”, klusums, miers un pasakas, kurās šoreiz ieklausīties aicināti tikai pieaugušie. Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja Līva Grudule stāsta: “Ar Skalbi ir sarežģītāk. Viņš jau pats sen ir teicis, ka neprātīgi tie vecāki, kuri viņa pasakas lasa saviem bērniem. Var jau būt, ka viņi aizmigs, bet nevajag bērnus arī novērtēt par zemu. Viņi klausās, dzird, bet, nu, protams, varbūt nesaprot to, ko Skalbe gribējis pateikt.”  

“Šis bija ļoti īpašs vakars! Pasakas jaunībā lasīju, bet mani neuzrunāja, acīmredzot tieši tāpēc, ka ir jādomā līdzi un jāanalizē, kas ir tas simbols, par ko viņš runā. Katrs vārds ir pārdomāts, sevišķi bagātā valoda, kas īstenībā mums daudziem jāmācās,” saka kāda vecpiebaldzēniete.

“Es biju plānojis lasīt trīs, beigās nolasīju četras pasakas. Kaut kas tik labs ir tajā klusumā, ir retas tās vietas, šeit, teātris, kur cilvēki vienkārši kopā klusē. Tie ir tādi teksti, kas modina sapņainumu, neizskaidrojamo,” saka Andris Keišs, aktieris, idejas autors.

Šoreiz tiešām pasakas rosināja domāt, nevis iemigt. Līva Grudule: “Mēs mākam klausīties, domāt līdzi. Varbūt dažreiz tas ir vieglāk, ja kāds palīdz, šajā gadījumā aktieris ar savu intonāciju, jo Skalbe raksta ļoti poētiski. Tas ir skaisti, bet mēs izlasām un doma kaut kur paliek, tad šovakar tā doma bija noķerama.”

Andris Keišs pauž: “Man vispār nepatīk, ka mums tik daudz kas ir paredzēts bērniem, ka visa kultūrtelpa ir bērniem, bet pasakas nebija bērniem. Man augstskolā mācīja, ka “kurš gulēja manā gultiņā” ir jāsaprot citādāk - nevis princese paladziņu sajaukusi. Puiši šos stāstus stāstīja meitenēm, tad mūsdienās kaut kā ir sanācis, ka pasakas sāka lasīt mazajiem mūdžiem, lai viņus kaut kā dabūtu gulēt.”

Ar pārliecību, ka pasakas, tostarp Skalbes, tiešām domātas pieaugušajiem, uzrunātie atzīst, ka radusies vēlme šādus vakarus turpināt, taču to, kādā veidolā, rādīšot laiks.