“Osokina brīvības festivāla” dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Andrejs Osokins nupat saņēmis valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigzņu ordeni.

Izcils pianists, daudzu starptautisku konkursu laureāts, augsti vērtēts gan skatītāju, gan kritiķu vidū. Ārzemju mediji vienmēr savās publikācijās uzsver arī viņa harismu, inteliģenci un personības šarmu – šīs kvalitātes Osokinam ir tik spilgtas, ka tās neiespējami nepamanīt ne tikai klātienes sarunās, bet arī visos viņa koncertos.

Šogad ar savu jauno programmu “Osokins Listam” pianists uzsācis koncerttūri pa Latvijas novadiem. Visi līdz šim notikušie koncerti uzņemti ar stāvovācijām, kas, kā Andrejs atzīst viesojoties ReTV raidījumā “Personības kods”, viņam sniedz lielu iedvesmu un motivāciju strādāt.  

 Andrejs raidījumā arī atklāj, ka viņam ir ļoti emocionāla, jūtīga dvēsele, ka viņš vienkārši nespēj saprast, kā cilvēkos var būt tāds ļaunums un nežēlība, par kādu mums visiem nācās uzzināt, kad Krievija iebruka Ukrainā.

“Kad sākās karš, mēs ar Katrīnu (Katrīna Gupalo) pilnīgi nevarējām saprast, kā mēs tagad tālāk dzīvosim. Taču bija skaidrs – tagad vajag atbalstīt ukraiņus, kā vien varam.”

Tā radās Katrīnas Gupalo dziesma “Resistance”, kurai nosaukumu izdomāja Andrejs, tā arī sākotnēji nelielais “Osokina brīvības festivāls” pārtapa vērienīgajā “Brīvības festivālā Ukrainai”, kas šogad notiks jau otro reizi. Visi ieņēmumi no koncertu biļetēm tiek ziedoti Ukrainai. 

Tāpat jau kopš kara sākuma pēc Andreja iniciatīvas ziedot.lv . Ikviens var ziedot pašsildošajām maltītēm Ukrainas karavīriem.

Latvijas patrioti ir visa Osokinu ģimene. Viens no spilgtākajiem un satriecošākajiem iespaidiem kara sākumā bijis saistībā ar krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju reakciju uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. 

“Kad Daugavpilī brīnišķīgs mūziķis, skolas direktors Aivars Broks izkāra pie skolas ukraiņu karogu, tur cilvēki sanāca un sāka uz viņu kliegt. Ka viņam nav taisnība, ka nevajag te nekādu Ukrainas karogu un tamlīdzīgi. Tas, ko viņi tur teica un darīja… bija tik redzami, ka tas ir propagandas iespaidā teikts. Amerikāņi ir slikti, tika piesaukta Irāka, Afganistāna, Talibans un viss cits iespējamais. Ka tieši tas ir svarīgi, bet Ukraina nav svarīga. Un tas bija tik šausmīgi… Jo toreiz mēs sapratām, ka tas, ko mēs domājam, ka visi saprotoši cilvēki Latvijā nevar, vienkārši fiziski nevar būt par šo karu, ir maldi. Pēc tam skatījāmies tās aptaujas, kur sākumā krievvalodīgie bija 25% “pret”, 20% – “par”, 50% nevēlējās izteikties. Un arī tas bija tiešām šausmīgi, jo, kā Edgars Rinkēvičs teica – tas vēl ir liels jautājums, kāpēc tie 50% neatbildēja? Vai ne tāpēc, ka tendence ir vairāk piekrist Putina darbībai?”

Andrejs piebilst, ka viņš ļoti cer, ka nu jau situācija ir mainījusies.

“Viens no mana festivāla virsuzdevumiem bija arī parādīt cilvēkiem Rīgā, ka ir daudz krievu valodā runājošo, kas atbalsta Ukrainu. Tas man bija ļoti svarīgi. Un arī daudzi ukraiņi, kas te atbrauca – viņiem saziņas valoda ikdienā ir krievu, bet viņiem nav pat tādu domu, ka tagad viņi varētu dzīvot zem okupācijas. Tas ir tik spilgti un izteikti, ka man pat šķiet – iepriekš Eiropā neviens neticēja, ka tā varētu būt. Jo visiem bija tas iespaids, ja Harkiva vai Mariupole ir pēc statistikas vairāk krieviski runājošo, ne ukraiņu pilsētas, tad tas nozīmē, ka varbūt viņi būs laimīgi dzīvot “zem” Putina. Bet nē – viņi no pirmās dienas pretojās un tā pretošanās bija tik dedzīga!

 Karš taču Ukrainā sākās jau 2014. gadā. Tas, ko viņi redzēja, ir nevis Putins – krievu kultūra, māksla un vēl kaut kas. Tie bija noziegumi un pilnīga anarhija. Cilvēki, kuri ar ieročiem staigā pa pilsētu un visus nogalina, pēc tam saka, ka visi nogalinātie vienkārši bija fašisti. Ka tāpēc viņus vajadzēja nogalināt, jo viņi taču ir sliktie. Skaidrs, ka Ukrainā visi normāli cilvēki ir pret Krieviju.

 Man ļoti žēl, ka arī Latvijā to daudzi krievi nesaprata jau no sākuma. Taču man liekas, ka tagad jau es vairs nekur nedzirdu un neredzu…kaut gan diemžēl dažreiz tomēr redzu sarakstēs un komentāros, ka joprojām ļoti dīvaini daži cilvēki reaģē.

Viena lieta ir vienkārši strīdēties. Tā ir arī politiskās sistēmas stiprā puse, ka mums ir vairāki viedokļi, tāda ir demokrātijas ideja. Bet es runāju par to, cik spēcīga tomēr ir tā propaganda. Mēs vienmēr runājam par to, ka propagandas simbols ir Gebelss un trešā reiha propaganda. Bet tiem cilvēkiem tolaik bija tikai radio un avīzes. Tikai! 

Tagad ir ļoti daudz kanālu un šausmīgi liels budžets, skaidrs, ka ļoti daudz cilvēku strādā uz to. Tad cilvēkam pasaules uztvere pamazām mainās un vajag diezgan lielu laiku, lai viņu atkal atvestu pie saprašanas. Un tas ir šausmīgi, cik ļoti tomēr cilvēki pakļauti informatīvajai iedarbībai. Tas nozīmē arī, ka mums – cilvēkiem, kuri ir publiskas personības, – vajag runāt un nevajag klusēt, domājot, ka visi taču saprot. 

Nē, nesaprot. Tāpēc mums vajag runāt, vajag cilvēkus no tās propagandas hipnozes izvilkt ārā.

Tāpēc es pirmajā festivālā uzaicināju piedalīties Čulpanu Hamatovu, kura tikko bija atbraukusi. Viņa uzreiz pateica, ka mācīsies latviešu valodu. Un viņa arī uzstājās ar Aspazijas dzeju. Tas arī bija pēc būtības ļoti svarīgs žests – parādīt tiem cilvēkiem, kas šeit dzīvo trīsdesmit gadus un negrib mācīties latviešu valodu, ka redziet – jūsu ģeniālā aktrise ir tikko atbraukusi un uzreiz mācās valodu! Varbūt jums ir kļūdains priekšstats par to, ka nevajag mācīties valodu, kurā runā tikai pāris miljonu cilvēku, bet jāmācās tikai angļu, vācu un krievu? Es arī dabūju daudz kritikas, ka tāds koncerts notika, bet man tas šķita svarīgi, ka mēs parādījām, ka arī krievu valodā var būt pret Putina varu. “

Andrejs arī saka, ka bijis satriekts uzzinot, ka cilvēki, kuri paši sevi uzskata par ļoti kulturāliem un garīgiem, var atbalstīt karu. Un pat atomieroču lietošanu, kas vispār var iedzīt depresijā. Nav saprotams, kā tas ar cilvēku notiek, bet, diemžēl, tā ir īstenība. Viņš arī velk paralēles ar hitlerisko Vāciju, kur dažu gadu laikā ar propagandas palīdzību izdevās cilvēkus pārvērst zombijos, kas ticēja, ka pie visa vainīgi ebreji. Tāpēc, ka Hitlers tā pateica. Un tagad tieši to pašu mēs redzam Krievijā. Pēc kara pētniekiem būs iespēja mēģināt saprast, ko ar it kā normālu cilvēku var izdarīt, kas cilvēks vispār ir par būtni, ja iespējams viņu tā nozombēt.”

Sarunā Andrejs uzsver, ka lielā kultūras misija ir atgādināt cilvēkiem par cilvēciskuma, skaistuma un dzīvības kā vissvarīgākās vērtības nozīmi. 

“Jo tikai tā mēs ar to emocionālo iedarbību varam ko panāk. Un mums Latvijā ir ļoti svarīgi būt piemēram visai pasaulei. Jo mēs to situāciju ar krievu agresiju saprotam ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi. Mums vēsturē tas nesen bija, un mēs zinām, cik tas ir šausmīgi. Tas nav tā, kā dažreiz uzskata – jārunā par to, ka kaut ko krievu laikā bija vieglāk izdarīt. Nē, nav jārunā par to! Jārunā par izsūtīšanu, par to, kas notika, ka izsūtīja desmitiem, simtiem tūkstošu cilvēku un tieši talantīgākos – ar domu, ka varbūt viņi nomirs jau pa ceļam, un tas būtu pat labs variants.

Vajag runāt un domāt par to, kad runājam par okupāciju, nevis, ka septiņdesmitajos gados bija vieglāk un ekonomiski izdevīgāk kaut kādu operu iestudēt. Tas ved sarunu uz nepareizo pusi. Tā arī tagad ar Krieviju un Putina režīmu ir saistīti kara noziegumi, nevis kaut kādas citas lietas. Tās šausmas, kas notiek, nevar attaisnot ne ar ko. Un skaidrs, ka vajag darīt visu, lai tas karš beigtos. Nevis tikai iestātos pauze vai atelpa. Pēc kuras sāksies viss no jauna, un mēs nezinām, uz kuru pusi – uz Poliju, uz Somiju vai uz Latviju atkal brauks krievu tanki.”

Raidījums “Personības kods” kanālā ReTV katru trešdienu plkst. 21.25, atkārtojums svētdienās plkst. 20.00.

Visu sarunu ar Andreju Osokinu vari noskatīties arī raidījumā.

Foto: Zane Bitere/LETA