Dzimusi ASV, bet ar saknēm Latvijā, kur ik gadu arī ierodas uz savu vectēva celto māju. Bijusi modele, daudzus gadus darbojās nekustamo īpašumu jomā, tirgojot dzīvokļus Manhetenā, un savulaik par Latviju uzrakstīja rakstu avīzei “The New York Times”.
Cēsīs viesojamies pie Annas Pagovskas. Viņa dzimusi Mičiganā pēc tam, kad ģimene bija devusies bēgļu gaitās. Bet ar Latviju un Cēsīm atmiņas saistās, jo te ir vectēva celtā māja, kas pamazām tiek atjaunota. Anna Pagovska: “Mans vectēvs ar sievu dzīvoja Rīgā. Viņš bija galvenais grāmatvedis mežkopjiem, uz Cēsu ielas dzīvoja. Tas bija interesanti. Viņš to māju lika uzcelt. Un interesanta lieta, ka tie pat man nav asinsradinieki, jo man māte te nāca kā bārene strādāt. Tā viņa palika.”
Vectēvs māju sievai cēlis kā pansionātu. Tā viņi gribējuši te uzsākt savu biznesu. “Lejas telpas bija izīrētas. Viņiem augšā bija pašiem sava dzīvojamā vietiņa. Te ļoti skaists skats ir. Tad te pa gada laiku man pārvaldnieki dzīvo, kopj dārzu un māju. Tā mēs mēģinam te visu darīt, bet ar māti te atnācām 1992. gadā. Sākām ņemties, bet māja nebija dzīvojama. Mēs pie pansijas. Katru gadu kaut ko mēģinājām. Sākumā tikai bija aka un nebija kanalizācijas, ūdens mājā.”
Anna Pagovska stāsta, ka mājā daudzas mēbeles ir no Amerikas. Viņas māte bija ļoti izdarīga. Kad nāca te dzīvot kā bārene, strādājot pansijā, daudz ko iemācījās. Viņai patika bizness. Amerikā bija divi veikali un nopirkusi arī kūrortu. “Viņa arī pirka tās mēbeles. Tas bija vecāks kūrorts. Mēs dzīvojām vienā, kā saka, lauku mājā, kas bija daļa no pilsētas, kas bija diezgan interesanta. Uz diviem hektāriem, bet pilsētā. Tas bija piepilsēta.”
Esot mājā, viscaur jūtama vēstures aura. Turklāt - mājai ir oriģinālais jumts, kalpojis jau visus savus 100 gadus. Anna Pagovska stāsta, ģimenei dodoties bēgļu gaitās, domājuši, ka tās būs divas nedēļas, bet pagāja 50 gadi. “Divi brāļi Cēsīs dzima, viens tieši šajā mājā, kara laikā. Tad bija bēgļu gaitās Vācijā, Fišbahā uz pieciem gadiem, tad uz Ameriku uz Mičiganu. Un tad mēs vēl trīs. Es esmu otrā laidienā. Mičiganā “Grand Rapids”. Tur diezgan daudz amerikāņi pieņēma latviešus, bet arī citus, bet daudzus latviešus, tādai mazai pilsētai. Tie latvieši tur bija ļoti rosīgi, mums nebija viena luterāņu baznīca, mums bija divas. Mums bija pašiem sava latviešu skola. Viņi uzbūvēja ļoti glītu, modernu latviešu biedrības namu, kur vislābākās masku balles bija. Es uzaugu Mičiganā, gāju augstskolā ārpus Bostonas tādā mazā sieviešu koledžā, kur arī Hilarija Klintone gāja un Madlēna Olbraita (bijusī ASV valsts sekretāre), visādas interesantas, gudras un izdarīgas sievietes. Bet man Bostona nepatika, es gribēju Ņujorkā būt. Aizgāju 1977. gadā, tur joprojām dzīvoju. Es nodzīvoju Parīzē gandrīz trīs gadus. Strādāju kā modele, tad strādāju visvairāk Londonā, Parīzē, dažreiz Milānā un diezgan bieži Japānā, kas man ļoti patika, jo viņiem likās, ka es biju kā gara japāniete. Tad strādāju sabiedriskajās attiecībās ar modi un ar smaržām. Tad domāju, ja man ir laba komunikācija, es gribu pelnīt. Dabūju nekustamo īpašumu licenci, tā strādāju vairāk nekā 18 gadus Manhatanā, pārdodot nevis komerclietas, bet dzīvokļus. Man ir diezgan daudz darīšanu ar eiropiešiem, jo viņi jūt, ka es viņus labāk saprotu - vajadzības un ritmu. Es neuzspiežos, es visu izskaidroju, es nekad nesaku, ka jums tas jāpērk, jūs pats to labāk zināt.”
Uz Latviju Annai patīk braukt. Visiem arī sakot, ka būt Latvijā vasarā ir kā būt patīkamā vēsā ledusskapī. Viņa neslēpj, ka amerikāņiem ģeogrāfijas zināšanas nav pārāk labas.
Anna piebilst, tagad vismaz ziņās vairāk izskan par Baltijas valstīm, viņa arī aicina draugus tās apceļot, sevišķi vasarā, jo citas labākas vietas nevar būt. Vienu gadu uz Latviju atbraukusi arī Ziemassvētkos, bet tomēr nepatīk tas tumšais laiks.
