Alekšupītes ūdenskrituma ziemas romantika

Milzu lāstekas un mežģīnes - trauksmaino ūdens tecējumu Latvijā augstākajā Alekšupītes ūdenskritumā aukstums ir pārvērtis par majestātisku skatu. Sasalušais miers ir tikai šķietams. Zem tā katra ūdens lāse nenogurstoši meklē plānāko vietu ledū, lai izlauztos. Kuldīgas Centra vidusskolas ģeogrāfijas skolotāja Iveta Eglīte uzsver, tas, vai upe ziemā aizsals pilnībā, atkarīgs no tās iztekas.

Iveta Eglīte pauž: “Alekšupītes izteka ir mežā, kur ir meža avoti. Nav tā, ka tā pilnībā apstāsies. Tas, ko mēs neredzam, ir zem ledus. Ventas rumbā var redzēt to trešo versiju, kad kāda neliela vieta, kas tomēr ir vaļā, un tad tas ūdens mēģina pa tām malām, pa tām urdziņām malējām notecītēm izlauzties.”

Līdzīgi skati bija vērojami arī 2018. gada martā. Arī šai reizē, aukstumam nedaudz atkāpjoties, ūdens vietām jau izlauzies no ledus skavām. Baudīt dabas doto nāk daudz cilvēku. Martišūnu ģimene atbraukusi no Jelgavas. Tā pauž: “Prieku, mieru iedvesmu, vairāk tas ir tāds miers, lai arī kāds ir šis laiks, vajag atrast harmoniju un noskaņu.”

Alekšupīte un tās ūdenskritums ir arī dažādām teikām apvīts. Viena no populārākajām – hercoga Jēkaba un latviešu meitenes Līziņas mīlas stāsts. Tā kā sociālais stāvoklis liedzis abiem precēties, tad, pirms saistīt sirdis ar citiem cilvēkiem, abi tikušies pie Alekšupītes, lai atvadītos. Līziņas vārdus, ka viņas sirds piederēs tikai Jēkabam, izdzirdējis viņas saderinātais, kas dusmās meiteni pagrūdis un viņa gājusi bojā.

Kuldīgas gide Inga Trumsiņa: “Uz šī tiltiņa pāri Alekšupītes ūdenskritumam vienmēr skūpstās, jo leģendā ir teikts tā, ja šajā vietā mīlestību var zvērēt, šī mīlestība dzīvos ilgāk par jums, būs mūžīga.”

Dabas radītās ledus skulptūras šai romantikas mēnesī papildina cilvēku darinātās. Trīs vietās Kuldīgas vecpilsētā, cik vien laikapstākļi ļaus, cilvēkus priecēs tēlnieka Kārļa Īles veidotie mākslas darbi. Tie iedvesmo ar izcilā dzejnieka Imanta Ziedoņa atziņām par skaistākajiem mīlestības un draudzības apliecinājumiem. Tā ir sniega pika, ko cilvēks nes dāvināt otram, draugi, kas dzimuši vienā pasaulē un runā vienā, savas draudzības valodā, ko nevar pārtulkot, un sirds, ar kuru turēties kopā.


Foto: Juris Kūlītis, Facebook