Šobrīd daudzi pilsētnieki izvēlas dzīvi laukos gan domājot par veselīgāku vidi, gan mūkot no pandēmijas, gan arī savus apsvērumus rada ģeopolitiskā situācija. Ko nozīmē pilsētniekam galvaspilsētas dzīvi nomainīt pret laukiem? Par to saruna ar grupas “Jumprava” mūziķi Aigaru Krēslu, kurš četrus gadus saimnieko lauku mājās Raunā.

Iebraucot pagalmā, pirmais, kas sagaida, ir vistu saime ar diezgan pašapzinīgu gaili, pulciņš kucēnu un šī labradoru ģimene Aigara saimniecībā ir tā, kas šovasar visvairāk prasījusi uzmanības un arī pacietības, Aigars neslēpj, ka kļuvis par aukli. “Ir brīnišķīga labradoru kucīte. Es izdomāju, ka vajag pamēģināt bērniņus, ja reiz kucīte ir, bet tā ir liela jezga. Ja grib, lai ir tā pa īsto - tā kā vajag -, tad ir ārsti, izstādes, labturības kursi. Fāterīti sameklējām Igaunijā, pa nopietno viss. Man jau arī apzinātā vecumā suns ir pirmo reizi. Viss reiz jāpamēģina! Ņemšanās ir baigā! Pirmā nedēļā ir visu diennakti ik pa divām stundām jābaro. Tas nozīmē, ka stundu tu tur ņemies un stundu - paguli! Tā kā ar saviem bērniem! Sākumgalā nesanāk izgulēties, bet pēc tam, kad jau pieaug, kā visi bērni, arī kucēni kakā daudz, čurā, process arī nāk klāt. Teiksim, paskaties feisbukā, kādos žurnālos. Tur jau viss ir ļoti skaisti – zaļa zālīte, pa to skrien smuki kucentiņi, māmiņa kaut kur tur pastaigājas, ļoti forši, vēl mūziku paliek apakšā. Bet ir tur sava garoziņa. Ņemšanās baigā. Ja kāds grib to pamēģināt, lai padomā!”

Bet par otru sava pagalma iemītnieku saimi Aigars saka – lielu problēmu nav. “Tas ir vēl viens tāds lauku dzīves atribūts, kas man šķita, ka ir jābūt. Jā, man ir bariņš vistu, es pat īsti nezinu - cik. Ap divdesmit varētu būt. Ar vistām ir tā, šķiet, kas tur – vista. Dzīvo, paber graudiņus, bet nu tāpat sava ņemšanās. Jāsaka tā, ka no jebkādiem mājdzīvniekiem, ja vistu par tādu var nosaukt, tā ir visvieglākā versija. Tiešām paber tikai graudiņus. Vienīgais, ka viņas ir cūciski radījumi. Aiz vistām visu laiku ir diezgan liela netīrība, tas viss jāvāc, bet ir savas olas.”

Ja jau dzīvo laukos, tad ir jābūt arī savam dārzam. “Tas ir manas māsas projekts. Uztaisīju kādus gadus atpakaļ tādas kā lecektis, audzēju gurķus. Bet tur ir, es noskatījos internetā, ka ir piramīdā jāaudzē, tad man būs eksperiments.”

Protams, bez visiem šiem lauku darbiem Aigaram jau vēl aizvien ir arī muzicēšana. Grupai “Jumprava” drīz būs četrdesmit gadi, gandrīz visi no tiem ir arī Aigara. “Grāvis, Aigars Grāvers, jau spēlēja “Jumpravā”, bija tur jau pusotru gadu, tad viņš vienreiz man piezvanīja. Laikam bija Preiļi, bet no Latgales. Tur bija koncerti. Gari nerunāja un teica, vai tu gribi spēlēt “Jumpravā”. Es tieši tai brīdī apsvēru, vai iet par elektriķi strādāt, vai ko līdzīgu. Tad trešdien uz mēģinājumu. Viens mēģinājums, un bija uzreiz koncerts Ādažos!”

Pēc divu gadu pārtraukuma, šovasar, var teikt, ka koncertdzīve atkal ir atgriezusies ar pilnu jaudu, bet pandēmijas laiks - kā visiem mūziķiem - arī Aigaram nebija viegls. “Zobi vadzī! Kaut kā jau izdzīvo… tā jau nav pirmā reize, ir bijis deviņdesmito gadu sākums. Tā ir, kad tad mums darbs pirmajiem beidzas un pēdējiem sākas. Tādi riski ii. Ja mēs būtu Vācijas vai kādas citas lielas valsts atzīti mūziķi, tad parasti jau viņiem ar to finansiālo pusi viss kārtībā, bet Latvijas muzikanti jau pārsvarā dzīvo no rokas mutē. Kopš pandēmija ir beigusies, tagad jau labi. Man liekas, ka ir tāda pārprodukcija, visi spēlē kā traki, pasākumi notiek viens pēc otra. Visi pasākumi ir arī labi apmeklēti, ir baigais uzrāviens, muzikantiem darba pietiek.”

Lai arī “Jumpravas” pastāvēšanas laikā nomainījušās pat vairākas paaudzes, par klausītāju trūkumu koncertos nevar sūdzēties. Tie nav tikai mūziķu vienaudži. ‘Ir ļoti labi tāpēc, ka ir mūsu paaudze, bet viņiem ir bērni un ir jau arī mazbērni. Tie vecāki ir klausījušies to mūziku, bērni zināmā mērā ar to uzauga, viņiem arī tā mūzika ir tuva. Jāsaka, ka mums ir ļoti labi apmeklēti koncerti, es nevaru galīgi sūdzēties, klausītāji ir dažādas paaudzes, 15-20-gadnieki arī ir pietiekami daudz. Mēs redzam - ir skatuves priekšā, zina vārdus, dzied līdzi. Grupa ir pieredzējusi, ar vārdu, pārsvarā jau visiem tiem ir klausītāji, pieņemsim, “Pērkons”, viņiem jau arī koncerti pilni. Es pat teiktu, ka vairāk ir jādomā jaunajām grupām. Tām ir grūtāk.”

Runājot par dzīvi laukos, Aigars saka, pirms to izvēlēties vai nē, katram pašam tas ir rūpīgi jāapsver. “Ir savi plusi un mīnusi. Man personīgi patīk, es negribētu uz Rīgu nekādā gadījumā atpakaļ. Kā mēs te ar savu lauku draugu smējām, pilsētnieks saka - jums jau labi, jums sava malciņa savā mežā. Lai to malciņu dabūtu sausā veidā, lai var bāzt krāsnī iekšā, tad tas ir baigi grūti, jo, ja tas pašam viss jāsagatavo un jāizžāvē, tas ir čakars!. Protams, tagad jau ir visādas advancētas sistēmas: siltumsūkņi, granulu katli un tā tālāk. Tad, ja tu to vari atļauties, tad ir forši. Ziema ir tas trakākais periods. Latvijā mums tās ziemas ir ļoti garas, nogurdinošas. Pareizāk sakot, viens garš rudens, kaut gan šogad bija arī sniegi. Bet vasara ir brīnišķīga! Gaisa atšķirība, es atbraucu pirmo reizi uz šejieni, uz Raunu, tad ļoti to izjutu, kā ir Rīgas centrā un kā laukos. Kā diena pret nakti. Tagad aizbrauc uz Rīgu, atver mašīnas logu un visas tās izplūdes gāzes… es neesmu tāds ārkārtīgi cimperlīgs cilvēks, bet atšķirība ir graujoša.”

Vai dzīve laukos cilvēkam, kurš ieradis būt sabiedrībā, nav pārāk nomācoša, vientulīga? “Man absolūti nepietrūkst sabiedrības. Tik, cik man vajag, man atbrauc kādi cilvēki, ciemiņi. Rīgā, var teikt, ka nodzīvoju centrā, bet viens. Draugi, paziņas jau nāca regulāri, bet man tā nav problēma būt vienam. Atpakaļ uz Rīgu es negribu noteikti.”