Pirms septiņdesmit diviem gadiem pa dzelzceļa sliedēm sākās izsūtījumā Cēsu un Alūksnes apriņķu cilvēkiem. Tur tagad ir zaļais dzelzceļš; par to laiku liecina tikai pašu izsūtīto atmiņas un kāda fotogrāfija, kuru caur stacijas logu izvešanās dienā uzņēmis stacijas priekšnieks.

Stāvēja 65 vagoni, un tas bija savā ziņā zīmīgs ešalons, ar kuru izveda Cēsu un Alūksnes apriņķu cilvēkus.

Ja sākotnēji šķita, ka Pētera Ozola ģimenei izvešana varētu iet secen, tad tomēr tā nenotika. Viņš saka, ka tika paņemts ar māti un mātes māsu, bērniem.

Arhitekts Mareks Birznieks, veidojot šo piemiņas vietu, iecerējis, lai te būtu neliela liecība par katru izvesto cilvēku – katram cilvēkam savu “stabiņu”. Bērniem un sievietēm tādi būšot īsāki, vīriešiem – garāki.

Piemiņas vietā būs gan karte ar ceļu uz Sibīriju, gan arī Staļina parakstītais ukazs, bet pats galvenais, ko vēlas akcentēt arhitekts, ir rast izpratni, cik tas ir daudz - 1318 cilvēku.

Mareks Birznieks, piemiņas vietas izveides autors, saka, katram veltot vienu metāla stabiņu, varēs saprast apjomu, jo ir grūti iztēloties, cik tas ir daudz. Visi stabiņi tiks pagriezti tādā virzienā, it kā skatītos uz savām dzimtas mājām, kā arī būs “sakomplektēti” pa savām ģimenēm.

Protams, šobrīd pats galvenais, lai piemiņas vieta taptu, ir rast finansējumu - ir uzrunātas pašvaldības un ir aicinājums arī ziedot individuāli.

Jāpiebilst, Pētera Ozola iniciatīva un neatlaidība jau ir bijusi pamatā tam, ka Cēsīs bijušās milicijas un čekas pagalmā tapusi piemiņas siena padomju represijās bojāgājušajiem Cēsu apriņķa iedzīvotājiem, kā arī izveidota ekspozīcija „Sirdsapziņas ugunskurs”, kas stāsta par pretošanās kustību. Un arī Amatas stacijas piemiņas vietas izveidi viņš uzskata par savu pienākumu.

Šo piemiņas vietu bija paredzēts atklāt jau politiski represēto atceres dienā 25.martā, bet tagad kā tās atklāšanas datums ir noteikts 14.jūnijs. Pēteris Ozols saka - to gan vairs atlikt nevaram.