"Absolūts" un filozofe ar riteņkapli

Pirmoreiz par Ilzi padzirdēju, šķiet, pirms gadiem divpadsmit. Kolēģe stāstīja, ka tikko pie viņas redakcijā bijusi jauna, dulla meitene, kura vecumā, kad mūsu laikos cilvēki lielākoties vēl vairās no pienākumiem un saistībām, ar maziem bērniem pārcēlusies uz dzīvi laukos, veido tur savu saimniecību un audzē kaut kādus dīvainus sīksalātus. “Nez, cik ilgi izturēs,” viņa teica. Man tas toreiz palika prātā galvenokārt tāpēc, ka šai meitenei bija ļoti interesants uzvārds. Absolūts. 

Tagad es, protams, sen zinu, ka Absolūts ir zīmols, nevis uzvārds. Un sīksalāti ir mikrozaļumi. Ilze ir aktīva sociālajos tīklos, un nepamanīt viņu ir diezgan grūti. Bet toreiz, kad viss sākās, Ilzi Lipsku vairāk pazina kā Absolūts Ilzi (arī tagad Instagramā meklētājā rakstiet: absolut_ilze), tāpēc pieļauju, ka ne es viena tāda pārpratēja. Absolūts ēd sākotnēji bija Ilzes bloga nosaukums, pilnīgi dabiski kļuvis par nosaukumu visam, ko ģimene dara. 

Gan Ilzes instagramprofilā, gan mājaslapā atrodamas arī interesantas receptes. Es, piemēram, pat iedomāties nevarēju, ka eksistē ķirbju vafeles, turklāt to pagatavošana nemaz nav kaut kāds kulinārijas kosmoss.

Uz “Nez, cik ilgi izturēs?” nu jau ir diezgan skaidra atbilde. Ilze un Juris te, pusceļā starp Rīgu un Valmieru, savā bioloģiskajā saimniecībā darbojas jau piecpadsmit gadu. Viņiem ir četri bērni, 10 siltumnīcas (kuru kopējā platība ir 1680 kvadrātmetri), trīs hektāru dārzeņu lauks un daudz interesantu plānu. Un, jā, viņi te visu dara paši, un viņi arī visu šo laiku iztikuši bez kredītsaistībām.

Pēc kādas mūsu sarakstes Twitter nolēmu, ka gribu pati aizbraukt paskatīties, kā tas viss izskatās reālajā dzīvē. 

Atzīšos, biju domājusi ieraudzīt pāris siltumnīcu un mazu, kompaktu saimniecību. No tā plašuma un apjoma, ko ieraudzīju, kad izkāpu no auto, pat samulsu. 

Ilze parādījās kaut kur starp daudzajām siltumnīcām tāda enerģiska, stilīga un koša – ja satiktu pilsētā uz ielas, nez vai iedomātos par nodarbošanos. Viņa pamāj uz to pusi, kur tagad māja, un stāsta, ka toreiz, kad ar Juri saderinājušies, viņš atvedis šurp uz tādu tukšu, skaisti piesnigušu lauku un teicis, ka vēlas te dzīvot un saimniekot. Un tā tas viss sācies.

Sanāk, ka viņš bija iniciators?

Vispār – jā, jo es augu Siguldā, manai omai bija pie mājas mazdārziņš: puķītes, kāda zemene, lociņi. Es toreiz ravēju un teicu viņai, ka vairs nekad mūžā neko neravēšu. Vīrs no Inciema, nekādi baigie lauki jau tur nav, bet govs, kādas vistas un sava saimniecība viņiem bija. Viņš arī zināja, kā tas ir – ravēt biešu vagas kolhoza laukos. Es to nezināju.

Starp citu, arī bietes mēs audzējam. Gandrīz neviens Latvijā to nedara, bet mēs gan. Varam to, protams, tāpēc, ka esam neliela saimniecība, bet galvenais iemesls ir tas, ka pēc tam pārējie darbi kļūst vieglāki, un viss mums šeit ir radīts tā, ka, ja nu kas, divatā ar visu var tikt galā bez lieliem zaudējumiem. Vissāpīgākais bioloģiskajā lauksaimniecībā ir ravēšana. Domājam visādas metodes un skatāmies, un eksperimentējam, lai būtu pēc iespējas mazāk darba. Ja smuki un pareizi iestādi un tad ar tādu riteņkapli fiksi izbrauc cauri, tad tas darbs nemaz nav tik traks. Pilnīgi ne tāds, kā daži no malas iedomājas – sēdi ar kapli vagā no saules lēkta līdz rietam.

Bet tava izglītība nekādā veidā nav saistīta ar lauksaimniecību.

Mācījos Vēstures un filozofijas fakultātē. Man ar studiju izvēli nekad nav bijušas problēmas, jau sešpadsmit gados zināju, kas mani interesē. Vienpadsmitajā klasē mums bija fakultatīvais kurss filozofijā, un man šausmīgi iepatikās. Fascinēja visi lielie domātāji, jēgas meklējumi, kādā veidā var ar tīri matemātiskām metodēm izmainīt teikumus un vēl daudz citu lietu. Kad izlēmu, ka mācīšos filozofiju, ģimene bija pret. “Kas tas tāds ir, kas tu tāda būsi, ko tu pēc tam darīsi? Un toreiz man nebija atbildes uz šiem jautājumiem. Bet nevienu brīdi nenožēloju šo izvēli, man ļoti patika. Kā mums viena pasniedzēja teica: “Šo studiju mērķis ir iemācīt domāt, rakstīt un runāt.”

No filozofijas pie bioloģiskās lauksaimniecības – tas tomēr ir mazliet savdabīgi. Tur aizkadrā noteikti ir kāds īpašs stāsts.

Pirmajā kursā mums bija jāmācās antīkā filozofija. Par ko ir antīkā filozofija? Lielos vilcienos par to, ko iesākt ar savu dzīvi, katrā ziņā tas bija blakusefekts, lasot antīko domātāju darbus, – pārdomas par to, ko gribu es pati, kas ir tā jēga, ko gribu radīt es. Varbūt tas, ka esmu te, ir pilnīgi likumsakarīgi un bez filozofijas grāda nemaz nebūtu Jurim te līdzi nākusi.

Mēs ar Juri skolā mācījāmies paralēlklasēs. Kaut kā kļuvām par draugiem, viņš studēja ekonomiku, es – filozofiju, ik pa laikam Rīgā saskrējāmies, viens otram bēdas sūdzējām un tā. Viņš vasarās brauca strādāt uz Angliju, jau tad ar domu, ka jāpraktizējas, jo zināja, ka grib savu saimniecību. Konkrēta mērķa gan nebija. Dārzeņus, man šķiet, viņš nebija plānojis audzēt. Bet tad mēs sagājām kopā un izlēmām, ka negribam neko atlikt. Arī bērnus gribam uzreiz, gribam paši būt noteicēji par savu laiku un plāniem. Es arī toreiz, savos 20 gados, biju stingri ieņēmusi galvā, ka pēc trīsdesmit nedzemdēšu, vīrs ne tikai pieņēma to, bet arī piekrita. Tā mums ir četri bērni ar mazu vecuma starpību (Ernestam 15, Intrai 14, Jānim 9, Egijai 8 gadi) – pa kārtai dēls, meita, dēls, meita. Nu jau paaugušies un var šo to palīdzēt. Atceros, ka toreiz gāju Rīgā pa ielu, garām iet jaunas meitenes un smejas: “Haha, iekritusi!” Bet mums viss notika apzināti, ar mērķi. Visi četri ir plānoti bērni.

Man iepriekš nebija bijusi saskare ar maziem bērniem, bet pati nāku no četru bērnu ģimenes, vīrs – no trīs bērnu. Un mums kaut kā likās, kamēr jauns, tu vari daudz ko. Apbrīnoju tās sievietes, kam tagad manā vecumā (Ilzei ir 38, – red. piez.) dzimst pirmie bērni – es to nevarētu (bet varbūt tā saku tāpēc, ka četri man ir un zinu, kādu enerģiju tas paņem...). Pirmais man piedzima divdesmit trijos, un ar viņu es vēl biju tāds reklāmu upuris, gribējās visu izdarīt pareizi un vislabāk. Beigās arī tas cipars uz viena bērna kopšanu uzaug diezgan apjomīgs. Ar pārējiem tu jau saproti, ka patiesībā vajag ļoti maz.

Pilsētā nekad neesmu gribējusi dzīvot. Un Rīgā neesmu dzīvojusi kopš vienpadsmit gadu vecuma. Un tad arī dzīvoju pie Juglas ezera, tur tomēr drusku citāda tā aura. Vieta, kuru Juris izvēlējās dzīvošanai, man uzreiz iepatikās. Tā mēs sākām.

Jurim mamma ir agronome. Audzē puķes. Kā deviņdesmitajos sāka, tā joprojām to dara. Vienu gadu arī mēs audzējām puķes, jo visi apkārt stāstīja, ka ar dārzeņiem nopelnīt nevar, ka dārzeņi neko nemaksā un nav vērts ar to nodarboties. Paklausījām, audzējām puķes, es braucu uz tirgu tās tirgot. Bet man nekad nav īsti paticis audzēt puķes. Ir jau skaisti, kad zied, bet tam ir jātērē laiks, tu arī ravē tās dobes un beigās… negūsti neko ēdamu. Tāpēc gribēju tomēr dārzeņus un arī vīru pavilku līdzi, jo sākumā viņš neticēja, ka varētu būt pietiekami, lai izdzīvotu tikai ar saimniecību. 

Pašā sākumā tur ir par ko smieties, jo nevienam no mums taču nebija nekādas lauksaimnieka izglītības, cik nu vīram pieredze no bērnības. Bet man vispār iepriekš ar lauksaimniecību pilnīgi nekāda sakara nebija. Apstrādājām pushektāriņu, tur bija krūmi, kamēr tos izzāģēja un izfrēzēja, viss bija jāiekopj, lai vispār varētu ko stādīt. Sarunājām ar vietējo pārstrādes uzņēmumu, ka audzēsim vairumā gurķus un kabačus. Vīram toreiz vēl bija algots darbs. Es te nācu kaplēt, kamēr bērni dārziņā, viņš pieslēdzās pa vakariem un brīvdienās. Mājas tad te vēl nebija, nācu katru dienu kājām no Inciema. Kad beigās savelc kopā, cik esi nopelnījis, un salīdzini ar laiku, ko esi patērējis, un ieguldīto darbu, kļūst skaidrs, ka nekā prātīga tur nav, – bizness nesanāk, jo realitātē vienkārši algots darbs sponsorē hobiju. Nezin kā viss būtu beidzies un pavērsies, bet vīrs pēc iepriekšējās krīzes zaudēja darbu. Ziemā. Tad mums bija ļoti nopietna saruna, ko nu darīt. Tolaik mums jau bija divi mazi bērni, un es biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Meklēt darbu? Bija skaidrs – ja Juris atsāks strādāt, tad te tāpat viss turpināsies pa vakariem un brīvdienām, viss ieaugs nezālēs, un beigās no mūsu lielā plāna nekas prātīgs nesanāks. Toreiz izlēmām, ka jāiet tomēr uz priekšu, ka to uztversim kā zīmi, ka tagad varam par 100 procentiem nodoties savai iecerētajai lietai. 

Lai audzētu dārzeņus, vajag naudu sēklai. Un naudas mums tobrīd nebija. Bet dzīvot vajadzēja. Lai izdzīvotu līdz vasarai un varētu vispār kaut ko audzēt, vīrs meklēja risinājumus un atrada šos mikrozaļumus (runājamies siltumnīcā, kurā tie aug), ko Latvijā tajā brīdī vēl pavisam maz kāds piedāvāja. Un mēs sākām audzēt mikrozaļumus, sadarbojoties ar paziņu, kurš piegādā tos restorāniem. Tā bija tiešām veiksmīga izvēle. Vīrs saka, ka kreses viņam joprojām smaržojot pēc cerības. Pēc ticības, ka viss galu galā atrisināsies un beigsies labi. Un tā mēs ar tiem zaļumiem nopelnījām tik daudz, ka varējām sākt audzēt dārzeņus.

Tad sanāk, ka ideja audzēt to, ko mana kādreizējā kolēģe nodēvēja par sīksalātiem, tiešām visu atrisināja?

Jā, visa attīstība notika, pateicoties pavasara sezonai un tam, ka cilvēki pirka mikrozaļumus. Bet, kad mēs sakām, man daudzi teica, ka neviens taču šitādus nepirks, ka to tik restorāniem vajag. Bet es domāju – nu, kā, tagad tak arī paši diedzē uz palodzes, kāpēc gan lai cilvēki nepirktu? Tad jau var pateikt arī, kāpēc veikalā maizi pārdot, to jau katrs pats mājās var izcept.

Tikai nebija tā, ka viss uzreiz izdevās. Izrādījās, ka dārzeņus nevienam nevajag. Tāda bija skaudrā patiesība, ko mēs negribējām dzirdēt. Šī ir ļoti grūta nozare. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām tu taču nevari paredzēt laika apstākļus. Pēkšņi uznāk krusa un sakapā visu, kas tev ir. Un vēl izrādījās, ka tirgū mūsu dārzeņi īsti nevienam nebija vajadzīgi. Sagriežu visādus salātus, spinātus un vēl visu ko, aizbraucu uz tirgu, bet pircējam neko no tā nevajag. Viņš ir pieradis, ka tirgū ir tikai kartupeļi, burkāni, sīpoli, gurķi un tomāti. Un mana fantāzija, ka ir tik daudz, ko tirgus nepiedāvā, un ka man tagad ir brīva niša, izgāzās ar skaļu blīkšķi. Jo izrādījās – nepiedāvā tāpēc, ka īsti nav pieprasījuma. Bet es negribēju samierināties un pieņemt domu, ka nevienam tiešām neko citu nevajag. Likās, ka tā taču nevar būt, ka tiešām nav neviena, kurš arī grib savā ēdienkartē to dažādību, ko varam piedāvāt. Man vienmēr būs siltas atmiņas par tviteri, jo tieši tviterī mēs dabūjām pirmos klientus Tajā brīdī mums bija divi hektāri. Atļauties audzēt, aizbraukt uz tirgu, nepārdot un likt kompostā… Ja ir lieli apjomi, tad varbūt var, bet mums tas bija par traku. Un tad mēs tviterī atradām cilvēkus, kam tiešām interesēja svaigi un bioloģiski audzēti dārzeņi. Es tiešām varu teikt, ka no šā brīža viss notika. Un tā mēs pie dārzeņiem arī palikām. Audzējam visu veidu dārzeņus. Nosauc jebkuru, un es pateikšu: jā, mums tas ir. Brīvdienas gan mums pa šo laiku nav bijušas. Ir tā, ka vakarus paņemam brīvus, bet visu dienu brīvu nav iespēju.

Kad vīrs mani uz šejieni veda, es viņam teicu: cik labi, ka tā nav Latgale, tāpēc, ka tajā laikā man ļoti vajadzēja Rīgu. Man vajadzēja uz galerijām, uz izstādēm, vajadzēja uz teātri. Es tomēr studēju, tolaik gribējās līdz doktora grādam tikt. Bet no šejienes Rīga tepat netālu. Vēl teicu tā: “Mēs te varam darīt visu ko, tikai ne lopus!” Manai draudzenei mājās bija viena govs, un, kad visa ģimene brauca pie mums ciemos, viņas māte ļoti reti kad tika līdzi, jo kādam bija jāpaliek mājās, jāvāra cūkām kartupeļi un jāslauc tā govs. Manī no bērnības bija iesēdies stereotips: nē, tā es negribu, man dzīvniekus nevajag. Un Juris piekrita, viņu arī tā lauksaimniecības nozare nesaista. Pagāja gadi, kamēr konstatēju, ka siltumnīca faktiski tas pats vien ir. No marta vidus sākam kurināt, tagad, maijā, pa dienu nav jākurina, bet, ja būtu apmācies un vēss, tad varbūt būtu arī pa dienu tas jādara. Kad kļūst karstāks, jāpieskata, lai stādi nekalst, jālaista katru dienu. Arī naktī ir jāskatās, kas te notiek. Vienpadsmitos ej gulēt, uzliec modinātāju, trijos celies, ej piemest malku. Bet to savu pienākumu ķēdi jau kaut kā nejūt, ja tā ir īstā vieta. Mana mamma ir absolūta pilsētniece – Rīgā dzimusi, Rīgā augusi. Un viņa sūdzas, ka es par daudz strādājot. Tad es viņai saku: bet man tas ir tā kā hobijs. Jā, man tiešām sanāk daudz strādāt, bet man patīk tas, ko daru, un es nejūtos apgrūtināta.

Paši vien visu darām, jo grūti atrast cilvēkus, kas strādā. Kad mēs sākām, viss šis, ko tagad redzi, nebūtu īstenojams ar toreizējām metodēm. Bet tagad mēs esam visu izdomājuši. Ja viss ir sastādīts pārdomāti, var darbu samazināt līdz minimumam, lai divi cilvēki ar saviem četriem bērniem un visām šīm desmit siltumnīcām tiktu galā. Tajā pašā laikā tam vajag arī iedvesmu. Pašlaik gan ir drusku apgrūtinoši, jo bērni mācās pilsētā, bet sabiedriskais transports mums te īsti neiet, un tad visa diena jāsaplāno, pakārtojot viņu aizvešanai un atvešanai. Bet nu jau viņi ir lieli palīgi.

Redzi, es nezinu, kā būs, kad kļūs vecāki. Bet patlaban pret to nav pretenziju. Ir darbi, kas jādara tāpēc, ka mēs visi te dzīvojam. Un ir tādi, kur var nopelnīt naudiņu un pēc tam atļauties sev kaut ko, par ko vecāki teikuši, ka nepirks. Un tad, kad tu jau dabū to pirmo rezultātu, saproti, ka bija vērts. Patlaban vecākie bērni jau plāno, cik viņi vasarā varētu nopelnīt un ko par to rudenī varētu atļauties.

Kā radās Absolūts?

Paralēli tam, ka sākām saimniekot, es uztaisīju blogu. Par dārzeņiem un to, ka tos var dažādi un interesanti pagatavot. Man likās, ka cilvēki to vienkārši nezina, tāpēc neēd daudzveidīgus dārzeņus. Ka nav ideju, ko ar tiem iesākt. Kartupeļus katrs prot izvārīt, bet, teiksim, fenheli vai ķirbi pagatavot dažādos veidos neprot. Blogam bija jāizdomā nosaukums. Es nezinu, kā atnāk nosaukumi, jo tie vienkārši atnāk. Un tāpat man atnāca arī Absolūts ēd. Tas Absolūts mums bija tāds iekšējais jociņš no studiju laikiem, kas mums vienmēr nāca līdzi un tā kā trešais bija kopā ar mums. Vienā brīdī sākām domāt, ka vajadzētu taču saimniecībai nosaukumu izdomāt. Bet, kad konstatējām, ka cilvēkiem kontaktos es jau esmu saglabāta kā absolūtā Ilze, ka tas ir tik organiski noticis, no bloga pielipis visai mūsu darbībai. Tā nu tagad viss, ko audzējam, ir no Absolūts ēd. Man ļoti patīk tā kustība know your farmer, patīk zināt, no kurienes nāk tas, ko ceļam galdā, un tāpēc rādu arī citiem, lai viņiem ir tā klātesamības sajūta, lai viņi zina, kā audzis un no kurienes nācis katrs produkts.

Manī visus šos gadus ir bijis liels optimisms, mēs arī daudz uzņēmām pie sevis saimniecībā dažādus pieredzes apmaiņas braucienus. Visur, kur tu citur aizbrauc, tiem cilvēkiem ir arī algots darbs, un lauksaimniecība ir papildus. Bet man vienmēr gribējies parādīt, ka var arī tā kā mēs – bez kredītiem, bez jebkādiem Eiropas vai valsts atbalstiem. Turklāt to var izdarīt ar dārzeņiem. Vienkārši jāatrod sava īstā vieta, tas, kas patīk.

Šis gads bija ļoti grūts. Visi mani produkti saistīti ar gatavošanu mājās. Bet brīžam rodas tāda sajūta, ka pašlaik cilvēki vairs negrib neko. Pat gatavot ne. Man arī pašai viss gada sākums pagāja tādā kā sastingumā. Tāpēc tagad ir tāda neziņa. Pilnīgi nevar saprast, kas būs tālāk. Laimīgā kārtā fiziskais darbs palīdz pārslēgt domas. 

Tu teici, ka vienkārši jāatrod sava īstā niša, tad nekas nebūs grūti. Tava niša tomēr neaprobežojas tikai ar mikrozaļumu un dārzeņu audzēšanu. 

Mēs esam arī mājražotāji. Ir kaltētie dārzeņi un sukādes. Ir internetveikals, jo kaltētos produktus varam piegādāt ar pakomātu starpniecību. Sūtām arī ārpus Latvijas, ES robežās. Svaigo produkciju gan tā nevar sūtīt, to var iegādāties tikai tieši no mums – vai nu uz vietas, iepriekš piesakoties, vai arī mūsu piegādes maršrutā. Kaut gan pēdējos trīs gadus rudenī, kamēr nav mīnusi, ķirbjus sūtām pa visu Latviju, izmantojot pakomātus. Ir dažādi piedāvājumi – jau no 2015. gada vasaras piegādājam dārzeņus sezonas kastēs. Es sapratu, ka iedot cilvēkam zemnieku kā lielveikalu ir ļoti nepareizi. Zemnieks nekad nebūs lielveikals. Mums ir sezonalitāte. Nevar no zemnieka pieprasīt, lai viņš varētu tev jebkurā mirklī piegādāt spinātus vai redīsu buntīti. Tad, kad tie izaug, tad arī jāēd; kad vairs nav, tad nav. Tad ēdam ko citu. Līdz ar to patlaban mēs visus dārzeņus audzējam ar domu, lai būtu nepārtrauktība un mēs varētu cilvēkiem piedāvāt regulāras piegādes. Mums viss saplānots tā, lai varam piedāvāt pēc iespējas lielāku dažādību. 

Man tas šķiet apbrīnojami, ko jūs divatā darāt. Viss izplānots līdz perfekcijai. 

Oi, ir bijis tik daudz kļūdu, ir bijis tik daudz, par ko jāraud. Kaut vai tie paši laikapstākļi. Mums vienreiz nācās atcelt piegādes uz divām nedēļām, palikām vispār bez ienākumiem, jo uznāca tāda krusa mūspusē, ka visi dārzeņi pēc tās bija vienkārši lupatās. Un tu tur neko nevari izdarīt. Laikapstākļi gan pieradina vienmēr kabatā turēt plānu A, B, C un D. Kaut kas notiek ne tā, kā plānots, uzreiz tiek sēts kas cits vietā. Ir jāreaģē uzreiz, ja nevari mainīt notikušo. Labi, ka mēs jau ātri sapratām – lai tāda maza saimniecība varētu efektīvi (būtībā efektīvi sanāk zerowaste) izdzīvot un eksistēt, vajadzīga arī pārstrāde. Tikai jāatrod tas, ko gribam radīt. Sākumā gāja visādi. Ar ko asociējas pārstrāde lauksaimniecībā? Ar gurķu burkām un citiem konserviem. Bet kaut kā ir sanācis, ka mums te nevienam tādi negaršo, es vienīgi tomātu mērces vāru. Nu, kā es pārdošu to, ko pati neēdu? Ļoti nejauši pie mums atnāca šī pulveru ideja – izkaltēt zaļumus, saberzt tos, paverot daudz plašākas izmantojuma iespējas. Sākām eksperimentēt. Jā! Ir īstā lieta! Pašiem patīk, garšo, tagad tik par to jāmēģina pastāstīt citiem. 

Kad man jaunākā meita Egija piedzima, mums bija palīgs. Bet cilvēks no malas dara tā, kā dara. Un tu nevari panākt, lai viņš lietām pieiet tikpat personiski kā mēs. Uzreiz ir atšķirība. Nākas uzklausīt klientu sūdzības. Tad nākamajā gadā, bērns vēl bija slingā, mēs pilnīgi visu atkal darījām paši. Jo pats tu zini un ievēro, ka nevar tos dārzeņus ne mētāt, ne bērt. Arī pakojām visu paši, jo tad es par 100 punktiem zinu – ja arī kaut ko neesmu pamanījusi, tad pati par to arī esmu atbildīga, un man nav jātaisnojas cita vietā.

Ik pa laikam kāds mani māca, ka mums neesot īsts bizness. Jo bizness esot tad, kad tu vadi. Bet mēs paši esam iekšā visā procesā. Izaudzējam, es pārdodu, vīrs pēc tam piegādā. 

Man jau kādreiz saka arī, ka ar bioloģisko produkciju nevar ne pasauli pabarot, ne nopelnīt, kur nu vēl tik maza saimniecība. Bet es nepiekrītu. Šāda saimniecība var izaudzēt un pabarot diezgan daudzus. Turklāt tiešām kvalitatīvi. Cilvēki pat kādreiz ir pārsteigti, ka bioloģiski var tik smuki izaudzēt.

Mums vēl ir daudz ideju, bet tas viss atduras pret finansēm, tāpēc iet palēnām. Kad par to sadomājos, vīrs man saka: “Tu labāk paskaties, ko mēs jau esam uzbūvējuši.”

Man gribētos, lai kādreiz te, lauka malā, būtu tāds kā liels šķūnis. Tur būtu galdiņi un plīts, pavārs ņemtu uzreiz no vagas un visu acu priekšā gatavotu, notiktu meistarklases un tā. Gribas, lai tie, kas no mums pērk, redz to procesu. Protams, daudz kas paliek aiz kulisēm, jo ne visas sāpss un visas neizdošanās tu gribi cilvēkiem rādīt, visu nemaz nav spēka parādīt.

Laiku pa laikam kāds prasa, kā ir strādāt kopā ar vīru un kā tas ietekmē attiecības. Mēs esam laba komanda. Labāku nevar vēlēties, jo 100% zini, ka vari uz otru paļauties, viņš nekad tevi nenodos, neko nedarīs aiz muguras, un man pat šķiet, ka kopēja nodarbošanās ir tieši veicinājusi savstarpējo sapratni, liekot novērtēt visu, ko dara otrs, un tie grūtākie brīži satuvina visvairāk, jo parasti viens otru tad balstām. Ja vienam sāk trūkt optimisma, otrs atrod maģisko avotu, un viņam tad ir optimisms priekš diviem, kas, sakiet, ko gribat, ir lipīgs. Noteikti liels pluss ir mūsu tiešā saskare ar klientiem, kuri varbūt pat nenojauš par spēcīgajiem vārdiem, ko atsūta mums īstajos brīžos, ļaujot noticēt tam, ka darbam un dzīvei ir vērtība. 



Foto: Ance Fokerote